Rīts sākas ar sla’pju suņa buču un mīlīgus skatienu. Tiek apauti zābaki, jo jau kādu laiku līst un līst un nepārstāj. Mugurā ir vienalga kas, kas tik ir pa rokai, jo celties negribas nu nemazz… ir astoņi no rīta, cilvēki steidzas uz darbiem, liela daļa jau tur atrodas, citi tik vēl malko kafiju un plāno lielo dienu. Kad sētas kaķi izgaiņāti un pirmais rīta prieks pārgājis, varam doties atpakaļ gulēt. Bet miegs vairs nenāk. Ko es šodien darīšu. ? Ir jāsagatavojas eksāmeniem, jāmācās, pēc pārsi dienma ir eksāmeni. Pabeigšu skola, būs diploms. varēšu pilntiesīgi sākt meklēt darbu. Bet kādu. Nu to, ko esmu izmācījusies? Mjā… cik daudz vietu tur ir? iegūšu savu sapņu darbu no 8 līdz 17 un… aa, kaimiņu puisis, nu ne mans kaimiņu, bet mammas kaimiņienei dēls, esot ļoti labs- izglītos, strādīgs un pat izskatīgs un..labas manieres. Bērni? … Gribētos domāt kā šādi dzīvei nav jāpatie, jo tas mani nu nemaz neiejūsmina. Bet, ko tad, kas ir tā alternatīva? A, dzīvot tā kā es vēlos! Bet es vēlos pabeigt skolu, dabūt savu sapņa darbu, aprecēt kādu labu kaimiņpuisu un kādsu bērnsu ar, lai nav tik suņa buča vien, bet vai tas ir viss… Viss, kas mēs esam? Kas paliek aiz mums? Ko mēs atstāsim? Es būšu bijusi laba māte, cītīgi strādājusi un bijusi laba sieva? Vai tāda ir mana dzīves misisja? Ne vienu brīdi nesaktu, ka tas ir slikti, aj tas ir viss, bet ko darīt ar savu sajūtu, kas liek domāt, ak manai dzīvei ir jābūt kam vairāk. bet kam vairāk, kam tieši, ko tieši? Un kāpēc?? vai es esmu vienīgā, karai liekas, ka ir jābūt kādam uzdevuma, kas kaut komaiana, kas atstāj ko citiem. Lai paliek cilvēkos atmiņas par mani, par mani kā personību, bet ne tikai ”ja, reiz bija viņa”, bet svarīgsum, ko es ienesu. Nē, prezidenta amatam kandidēt esmu par jaunu… un arī vēlmes nebutu. esmu atpakaļ savos piecos gados, kad gribas visu aliku pajautāt Kāpēc?
