Fonā skan Alexis Jordan ”Happiness”. Kāds Happiness, ja šobrīd šķiet,ka atrodos bezdibenī? |-) Laikam jānokļūst pašā zemākajā punktā kāds vien iespējams, lai sāktu visu no sākuma un dzīvotu tā, kā vēlētos. Varbūt mani bezdibenī ievilka skolas absolvēšana, kā rezultā jūtos izsviesta un nekam nepiederoša. Iespējams,ka attiecību trūkums jeb neesamība, bet laikam tā tam jābūt, jo kāds tur Augšā domā,ka neesmu gatava. Un ir jau arī taisnība – jāsakārto sevi. 😐 Iespējams, ka mani norāva no rozā mākoņiem apziņa, ka esmu palikusi viena. Teiksiet,ka viena nemaz nevaru būt? Jums taisnība, ģimene man ir, taču… Man nav sanācis sastapties ar atvērtiem cilvēkiem, kuri vēlētos uzturēt ciešu draudzību vai arī manu ceļu šķērsoja liekuļi un vislabākie aktieri. Sastapu tikai vienu tādu cilvēku,kas kļuva par manu draudzeni uz gadiem, bet tagad…tagad visi kaut kur skrien, kaut kur traucas. Viss mainās, jo katrs esam izkaisīti savā pusē. Skola pabeigta, tagad katrs cīnās par sevi un katrs dodas uz savu pusi.Arī viņa. :-/ Rūgtumu rada arī tas,ka ex dzīve kopš mūsu šķiršanās ir pilnībā mainījusies.Strauji kāpusi uz augšu. Viņam ir draugi, viņš ir nemitīgā kustībā, izklaidējas, ir laimīgs..un bez manis viņš var iztikt,kas ir vissāpīgākais, jo viņš ir sakārtojis to,pie kā man vēl jāstrādā – pašvērtējumu, taču es… es joprojām esmu tāda kā biju un nu jau arī viena. Sajūta pavisam neforša, bet laikam jau visa šī kopsumma ir novedusi mani zemākajā punktā. Brīžiem ,asarām birstot, domāju, kāpēc man šis viss? Šķiet,ka kāds tā spēcīgi iedunkājis un piespiedis pie asfalta uz ceļa,kas sadalās 2 joslās. Viena josla ir uz nekurieni, otra – durvis uz ko nezināmu, pavisam jaunu, reizē biedējošu. Lai arī tagad šķiet,ka viss ir sabrucis un esmu palikusi pavisam viena, taču to var mainīt, vai ne? Iespēja ir. Pavisam drīz uzsākšu studijas kopā ar visām studētgribētājām, taču līdz tam – jāsapurinās, jāsagatavojās jaunai dzīvei. Es taču to vienmēr vēlējos – nokļūt uz kādas salas, kur mani nepazīst, kur es varēšu no sākuma sākt un saplēst visus būrus, rāmjus, kādos citi mani ielikuši. Varēšu būt tāda,kāda patiesībā esmu,kāda vēlos būt, nevis tāda, kādu mani vēlas redzēt citi. Iespēja ir, bet ļoti bail… Ar "Ēd. Lūdzies. Mīli" un "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari" rokās esmu gatava rāpties laukā no tās bedres, kurā esmu viena, bet pat ja nebūtu viena…vienai man no tās ir jāizlien, ķeroties pie katra akmeņa, smailītes un stūra. 🙂
