Lielākajai daļai šis mans ieraksts šķitīs sviests. Vai drīzāk-krējuma izstrādājums (tāds-nekāds), bet man šodien gribās rakstīt. Tas nekas, ka mani iepriekšējie bloga ieraksti bija ar domu izvilināt smaidu no tiem, kas lasīs. Šis būs citādāks. Kāpēc es par Viņu atcerējos? Ikreiz, kad sanāk kašķis attiecībās un gribas nesakrāmējot mantas vienkārši aizmukt, gribot negribot sanāk domāt. Domāt pārāk daudz. Un nelīdz nenormālā skaļumā uzgriesta mūzika. Tikuntā savas domas dzirdu. Jo vairāk nevēlos tās dzirdēt, jo skaļāk dzirdu-it kā manā galvā kāds turētu nospiestu "volume" pogu. Viņš uzradās brīdī, kad biju viena. Mans auto stāvēja nomests darba vietas stāvvietā. Ar to nebija iespējams braukt, izmisumā biju gatava pieraudāt spilvenus, jo princeses cienīgā manierē biju pieradusi, ka par auto parūpējas vīrietis. Jā, nenoliegšu, ka piekritu ar Viņu tikties TIKAI tāpēc, ka Viņš bija gatavs palīdzēt un kā atalgojumu pieprsīja manu sabiedrību pusdienās. Sajutos kā izmantotāja kvadrātā, taču nesapratu-tie ir mani spēles noteikumi, vai nemanāmi tos tomēr diktē Viņš? Viņš glāba mani no garlaicības. Katru reizi, kad tēloju, cik man viss ir skaisti, cik mana dzīve ir piepildīta, klusībā lūdzos, lai Viņš ierosina satikties. Es taču nevarēju tēlot vāju, nelaimīgu sievieti, izrādīt, cik ļoti man Viņš ir iepaticies, es gribēju, lai mani iekaro. Piekritu Viņa spontānajai idejai doties skrituļot uz Mežaparku. Mēs izlijām līdz pēdējai vīlītei un slapju žurku paskatā devāmies uz kino. Man bija vienalga, ka manas acis izskatās kā pandai un apakšveļa žuva lēnāk nekā džinsi. Brīdī, kad Viņš sūdzējās, cik ļoti negribās kārtot māju, pietiecos palīdzēt ar noteikmu, ka vakariņas gatavos Viņš. Tās bija izcilas. Es salauzu Viņa putekļu sūcēju, kurš maksāja gandrīz tikpat, cik mans sasodītais auto. Iedomājieties, cik sarežģīti ir salauzt putekļu sūcēja metāla cauruli? Man tas izdevās neticami viegli, bet Viņa acīs redzēju sašutumu. Pārāk banāli to būtu salīdzināt ar sejas izteiksmi, kad kāds ir apēdis tavu pēdējo desmaizīti. Bet noeteikti tā izskatās bērns, kad šmilšu kastē kāds viņam iemauc ar spēļu traktoriņu pa galvu. Viņš glāba mani brīdī, kad bija jādodas uz draudzenes kāzām, bet man nebija +1. Viņš ieradās izcilā uzvalkā, smaržojot tik labi kā nekad, izteica komplimentu manai kleitai, kurpēm un nagiem. Jā, Viņš ir no tiem, kas pamana katru sīkumu sievietes izskatā un atzinās, ka šausmās novēršas, ja ierauga atlupušu nagu laku. Kopš tās atzīšanās saviem nagiem sāku pievērt pastiprinātu uzmanību. Draudzenes kāzu naktī mēs aizmukām. Nozagām pāris šampaniešus un aizlaidāmies uz Kuršu kāpu. Jūs esiet mēģinājušas dzert šampanieti braucot pa LV ceļiem? Gandrīz neiespējami, toties iebraucot Lietuvā tas izdodas itin viegli, tāpēc noreibu ātri. Ceļā Viņš man ļāva gulēt Viņam klēpī. Bez zemtekstiem vai divdomībām. Vēl joprojām nesaprotu, kā Viņš varēja pastūrēt, ja mana galva atradās uz Viņa ceļiem. Tēloju, ka guļu, bet patiesībā baudīju mirkli. Mirkli, kurā nebija nekā TĀDA un tomēr… No rīta, kad bijām klāt, paņēmām guļammaisu, iekārtojāmies kāpas smiltīs, Viņš piedāvāja mani sildīt. Aizmigām. Devāmies tālāk, atradām nomaļu vietu un sauļojāmies. Kaili. Pēc tam vēl ilgi Viņu ķircināju, ka manā mobilajā telefonā ir neskaitāmas bildes ar viņu TĀDU. Viņš ticēja, bet neiebilda. Mēs izdauzījāmies pa neskaitāmām viesnīcām, valstīm, braucām ar skrituļslidām vietās, kur neviens cilvēks pie pilna prāta to nedarītu, taču viens otram neko nesolījām. NEKO. Negribēju sev atzīties, ka solījumu gaidīju. Nē, negribēju, lai mani bildina un sola laimīgu dzīvošanu līdz mūža galam, bet gribēju absolūtā klusumā izlasīt viņa acīs, ka viss ir iespējams. Neizlasīju. Aizmuku no viņa, iemīlējos citā vīrietī un biju laimīga. Nezinu, kā viņam klājas tagad. Mēs nekontaktējamies. Pat necenšamies skatīties un paspiegot viens otru sociālajos tīklos. Neinteresē? protams, ka interesē, bet vai vajag? 😉
