Ne pirmo reizi atklāju, ka mans tēvs ir alkoholiķis, bet man tā ir liela problēma. Bērība tēvs dzēris bija biežāk kā skaidrā. Visu bērnību baidījos, lai tikai kāds neuzzina kāds mans tēvs ir patiesībā. Vēljoprojām atceros, cik ļoti baidījos naktī, kad tēvs dzēra, ka viņš atnāks mājās, būs kārtējā kliegšana, skaļie zvani pie dzīvokļa durvīm. Vēl tagad saraujos, kad sākas kāds tracis ar kādu iedzērušo. Var jau būt, ka es visu uztvēru mierīgi, pat pārāk, bet tagad, tagad man ir bailes. Vienmēr, kad kadā ballītē pie manis pienāk puisis es atkal saraujos sajūtot alkohola smaku, man bailes, ka tūlī sāksies tracis, kāds kausies, kādam sāpēs.. Galu galā es baidos uzticēties puišiem, jo nebeidzamie tēva solījumi, kas netika un netiks pildīti sagrāvuši jebkādas uzticēšanās robežas. Man tagad ir ļoti labs draugs, vienkārši draugs, bet es jūtu, ka viņš vēlas nopietnas attiecības, bet es nespēju pārkāpt tēva slieksnim pāri. Vienmēr šķiet, ka viss būs tā kā mammai, vecmammai… Bet varbūt kaut kad beidzot vajadzētu saņemties un spert soli, mēģināt uzticēties, jo visi taču nav tādi kā mans tēvs? bet vēljprojām bail :-/
