Lai kā man arī liktos, ka dzimšanas dienas tuvošanās nav tas īstais iemesls, lai manas dzīves jēgas pārdomas sāktos, bet.. Tā nu tas notiek jau gadiem, un nekas īsti nemainās. Šodiena ir diena, kad gribas izraudāties un liekas ir tik daudz par ko, kaut gan nu par ko tad īsti ir vērts raudāt? Es pat nezinu, kas es esmu, kas es gribu būt un kā tas viss ir. Domāju par Viņu un to cik ļoti no sākuma viņu nesapratu un biju pret, likās, ka nu.. Es zinu kā ir pareizi un labi, un viņš.. Vienkārši neko. Tagad ir pagājuši trīs gadi un no vienas puses gribētos būt tur, kur viņš ir. Un tad ir Viņš, kur man patika un joprojām liek domāt, cik viegli bija viņam apkārt un cik ļoti interesanti man likās, gribētos vienkārši viņam teikt, laižam uz indiju un izdomāsim tur, ko darīt! Šodiena nekāda diena, jo esmu ļoti sevī vīlusies un kā vienmēr mazliet visā pasaulē arī, saņēmu eksāmena atzīmi- 10, tikai žēl, ka no 20 punktiem. Tikko esmu pārkāpusi līniju, lai teiktu, ka ir nokārtots, bet tas arī viss. Esmu pametu darbu un pat nevaru pateikt kāpēc, ja es teikšu, ka vienkārši man negribas strādāt, tad pēc kā gan es izklausīšos? Tas, ka es kādam dodu viltus cerības, un pieturu tikai tāpēc, ka pati nezinu, ko es īsti gribu? Vai tas skaitās? Man gribētos atvainoties- daudziem, un pasēdēt zaļā pļavā. Esmu laika iebaidīta. Man liekas, ka īsta mīlestība pieder tikai priviliģētajiem un tādu nav daudz, bet mēs pārējie vienkārši cenšamies atdarināt un cerēt, ka tas darbosies un.. uz kādu laiku citreiz arī darbojas.
