Vispirms modeles un TV dīvas Džennas Stergeres implanti paveica gluži vai neticamo ar meitenes dzīvi un karjeru… bet vēlāk viņa saprata, ka kardinālās izmaiņas auguma aprisēs tā arī nav sniegušas īstu piepildījuma sajūtu.
Es joprojām ļoti spilgti atceros to brīdi, kad atjēdzos pēc operācijas. Apdullusi no anestēzijas, atvēru acis un ieraudzīju sev blakus mammu. “Mamm,” es teicu, “uz manām krūtīm sēž zilonis.” Patiesībā ziloņa vietā bija 800 kubikcentimetri sāls šķīduma, kas manu krūšu izmēru bija palielinājis no 75B uz 75D. 19 gadu vecumā.
Kad paziņoju saviem vecākiem, ka krūtīs likšu implantus un esmu šai procedūrai sakrājusi 6000 dolārus, viņi neizskatījās īpaši priecīgi. Taču es savu izvēli argumentēju ar to, ka vēlos labi izskatīties savās drēbēs un justies pārliecinošāka peldkostīmos. Patiesībā es cerēju, ka šīs fiziskās izmaiņas man sniegs pārliecību daudzās dzīves jomās. Nākamos sešus gadus mani implanti sevi atpelnīja gandrīz pilnībā. Ar uzsauktiem kokteiļiem, nesodīšanu par ātruma pārkāpumiem un pat negaidītām karjeras iespējām. Taču tie paģērēja arī emocionālu un profesionālu samaksu, kas beigās man bija par augstu.
Skatlogu manekens
Jāatzīst, ka tieši implantiem esmu pateicību parādā par savu līdzšinējo slavu un karjeru. Mācījos koledžā, kad Floridas Valsts universitātē apmeklēju amerikāņu futbola spēli. To translēja visā Amerikā, un viens no televīzijas operatoriem daudz filmēja mani un manus draugus. Nav šaubu, ka tik lielu viņa uzmanību izpelnījāmies ar to, ka mani dārgumi gluži vai līda laukā no seksīgā krekliņa. Arī futbola spēles komentētājs nebija kritis uz mutes un acumirklī paziņoja, ka “simtiem spēcīgu, jaunu amerikāņu vīriešu nupat kļuva par Floridas komandas faniem”. Un tieši ar šo brīdi mana dzīve mainījās. Pavisam.
Dažādās sporta lapās internetā tika publicētas manas fotogrāfijas. Drīz pēc tam mani uz foto sesijām uzaicināja tik populāri žurnāli kā Maxim un Playboy. Vēl es sāku rakstīt slejas ietekmīgā sporta žurnāla Sports Illustrated interneta lapā. Pēc koledžas beigšanas biju plānojusi studēt tieslietas, taču tagad par manu prioritāti kļuva popularitāte, tāpēc iecerēto atliku malā.
Divus gadus pēc liktenīgās sporta spēles es pārcēlos uz Ņujorku. Zināju, ka būs jāsāk ar mazumiņu, un darbiņi, kurus tur dabūju, pārsvarā bija foto sesijas no sērijas “meitene laiskojas pie baseina”. Es sev biju iestāstījusi, ka tas ir veids, kā varu ielikt kāju starp durvīm. Vienīgi tā nebija mana kāja, kas dabūja vaļā nepieciešamās durvis. Manas krūtis ne tikai bija pirmais, ko daži producenti manī ievēroja, bet arī vienīgais. Es pat nejutos kā aktrise, bet gan kā skatlogu manekens. Mani apaļumi cilvēkiem ļāva mani iztēloties kā noteiktu tipāžu. Un svešinieki to nekautrējās izrādīt. Es vēl joprojām spēju atsaukt atmiņā kādas sievietes naidīgo sejas izteiksmi, kad viņa metro pētīja manas krūtis. Ar džekiem bija vēl trakāk! Ja godīgi, daudzi no viņiem zaudēja par mani interesi, tiklīdz saprata, ka es arī runāju un man ir savas domas. Beigās – pavasarī pirms diviem gadiem – pēc kārtējās situācijas, kad es tiku nekaunīgi pētīta, bet neviens manī pat neklausījās, es izlēmu, ka ir laiks ziloni novelt no savām krūtīm. Es gribēju izņemt implantus.
Komplikācijas
Diemžēl viss negāja tik gludi, kā varētu šķist. Dakteris izskaidroja, ka pēc tik ilgas stiepšanas mana āda var neatgūt elastību. Turklāt pastāvēja liela iespēja, ka var tikt izjaukta krūšu kanālu sistēma, kas nereti ir implantu izņemšanas sekas. Tādā gadījumā manā ķermenī nāktos ievietot mazākus implantus, kas tomēr ļautu krūtīm kaut nedaudz saglabāt to formu un funkcijas. Par spīti šokējošajai informācijai, es joprojām biju apņēmības pilna veikt šo operāciju.
Tas bija augusts, kad man tika veikta tik ļoti gaidītā krūšu implantu izņemšanas operācija… taču kaut kas nogāja greizi. Manas krūtis dzija asimetriski. Viena ir augstāka par otru. Un neparasti lielās rētas, kas slēpjas zem tām, vēl joprojām nav pazudušas. Pēc mēnesi ilgas panikas man tika pateikts, ka 2010. gadā nāksies veikt vēl vienu operāciju, lai labotu to, kas vēl ir labojams, un ļautu ārstiem noskaidrot, kas tieši nogāja greizi. Es biju uz sabrukuma robežas. Cerēju, ka implantu izņemšana beidzot atkal apkārtējiem liks manī ieraudzīt sakarīgu sievieti, nevis tikai uzpumpētas krūtis, taču tā vietā es vairs negāju uz randiņiem, ienīdu sevi kailu un atteicos fotografēties.
Taču jāatzīst, ka tieši šī agonija man beidzot lika sev ieskatīties acīs un saprast, ka manām krūtīm nebija ne vainas. Un, pirmkārt, arī man pašai nē. Tāpēc, kad cilvēki tagad jautā, vai es vēlētos kaut nebūtu izņēmusi implantus, es saku, ka nenožēloju to, bet nožēloju operāciju, kad tos ieliku.
Teksts: Jenn Sterger.
