Vienaldzība pieradums pie visa vecā, bet kur paliek jaunais.
Kur paliekam mēs pašas kad ieejam cita cilvēka dzīve, vaitad mēs tad nepaliekam kā citāds personāžs? Mēs pieslīpējam sevi-mainam, cienam , mācamies darīt otru laimīgu..Bet kur tad paliekam mēs pašas,kur paliek mūsu ikdiena , mazi sīkumi kam nepievērsām uzmanību līdz tam kad tas sāk pietrūkt.
Vai arī lietas ko sākam darīt kopā , nakts ciešu roku apskāvienos , salda buča pirms darba , ikdienas vakariņas..kur viss tas paliek kad to nākas zaudēt.
Tik maza un niecīga lieta kā pieradums kas tiek atņemts, kad visa dzīve tiek piekļauta otram. Vakars-kopīgas vakariņas dienas pārunāšana..un talāk..ko cilvēkam darīt tad kad pēksņi vienā dienā tā visa vairs nav. Doma par otra smaržu , smiekliem , siltumu..kur tas viss paliek?
Katra lieta atgādinajums par otru..sāpes kas salauž visu, brutālas iekšējas sāpes ka moka..Visi vienmēr domā tikai to labāko ka viss ir ideāli , ka ir laime, bet patiesība nekā tāda nav. Lai cik stulbi izklausās bet īstas laimes nav. Ja tev ir viens tev nebūs otra, vienmēr atradīsies kas tāds kas pietrūks. Lai cik ļoti gribas dzīve nesastāv tikai no naudas..nauda nedara laimīgu. Tapat arī darbs..tas nesagaidīs tevi mājas no ierastās ikdienas rutīnas, nesamīļos..neko…Priekškam otarm likt domat , sapņot , cerēt ja beigās ir NEKAS.?!
Katram ir tiesības justies laimīgam neprasot par to neko , jo cik gan maz vajag vienam no sirds mīļam smaidam.. ļoti maz. Tas ikdienu padara mīļāku siltaku, un kāds tur sakars ar naudu..Vai tiešām naudas dēļ ir jāiestājas vienaldzībai? Kad šķita ka viss ir skaisti jauki un patīkami laimes pagriež muguru. Un tu kā muļķis domā…ko es atkal izdariju nepareizi. Un tā dienu no dienas..Plusā vārdi kas aizskar līdz sirdij.
Un tad ir jāpadomā priekš kam man to dzīvi..
