Ziniet. Ir grūti vienmēr būt stiprai. Te es runāju par attiecībām. Tas ir nogurdinoši,ka Tev ir jābūt tam stiprajam balstam. Kad vīrietis saprot,ka viņš ir vainīgs,viņš, protams,atvainojas,jo baidās,ka tu varētu aiziet. Jā,tu to negribi,tāpe piedod. Dienu pēc dienas. Kad mēģini izrunāt sasāpētos jautājumus,kāpēc viss ir tā kā ir-parasti dzirdi-“es nezinu”. Tu izdusmojies. Bet tā kā tu mīli to murmuli,tu viņam piedod,un atkal dzīvojat normāli.
Lai vai kas notiktu Jūsu attiecības,tu esi kā pamata stūris. Bet kad tu krīti,tad jūti,ka krīt arī jūsu attiecības. Un vīrietis ir panikā,jo-opā! kas tad nu?
Bet tu saņemies,savācies un visi atviegloti uzelpojam-wheew. Viss ir labi.
Dienu no dienas tu parādi savu raksturu,jo tev ir jābūt stiprai. Ar mugurkaulu tā teikt.
Bet tas apnīk. Tā vienkārši.
Un tad-pilnīgi negaidot,jeb varbūt liktenīgi,tu satiec cilvēku.
Cilvēku,kurš Tev liek justies kā princesei.
Un tavs,nu jau bijušais,Tev jautā-“kāpēc tu aizej? Es taču Tev ļāvu justies kā sievietei.” Bet nez vai viņš kādreiz sapratīs,ka gatavot vakariņas un cīnīties ar attiecību krīzi ir tikai sievietes problēma.
Tu vienkārši vēlies būt princese.
Beidzot nu tu vari atļauties būt sieviete. Tu vari sacelt kājas uz dīvāna un gaidīt kafiju. Tu vari paniķoties. Tev vairs nav jābūt balstam.
Jo tu zini,ka Tavs vīrietis ir Jūsu attiecību stiprais stūrakmens un tu esi viņa atbalsts. Un ne vairs otrādi.
Tu zini,ka otrs tevis dēļ darīs visu. Tu vari paļauties uz savu vīrieti. Tikai galvenais,neaizmirsti,ka jāprot arī dot pretī,ne tikai ņemt.
Un būsim godīgas-mēs visas vēlētos būt princeses-kaut tikai uz vienu dienu…
