Pēc populāra zīmola reklāmas kampaņas, kurā sievietes sevi identificē kā skaistas vai parastas, arī Latvijas sieviešu informācijas telpā ir parādījušās diskusijas gan par šo konkrēto kampaņu, gan par sieviešu pašvērtējuma nozīmi vispār. Lai gan kampaņas rezultāti ir skaitliski par labu parastajām, un absolūtais vairākums par tēmu publiski izsakošos sieviešu tam piepulcējas, es sevi ne tikai uzskatu par skaistu, bet arī nekautrējos savu narcismu atzīt.
Mūsdienu informācijas laikmetā, kur skaistuma etaloni tiek tiražēti plašam patēriņam, un kur izskats tiek kultivēts kā pašmērķis, ir ļoti grūti ignorēt spiedienu būt vai vismaz tiekties būt skaistai. Mēs visas izskata vārdā kaut ko daram, cita vairāk, cita – mazāk, bet pilnīgi visas. Mēdz atšķirties motivācijas – vienai tā ir attiecības, citai-veselība, vēl kādai – karjera, un kādai – pašas radīts priekšnosacījums visu sapņu piepildījumam. Lai vai kā, man interesants šķiet Latvijas sabiedrībā dominējošais viedoklis, ka būt skaistai, un to zināt, atzīt, ..baudīt (!) nav smuki. Kāpēc ir tāda attieksme, kāpēc darba augļi skaistuma formātā ir noklusējami, baudāmi vien pieticības apstākļos, un ir sliktais tonis, ja katra esam ielikušas enerģiju, darbu, laiku, naudu un sirdi procesā, lai būtu skaistas?
Vai kāda, kas sevi publiski vērtē kā skaistu, nodod pārējās, kas vēl ir ceļā uz to? Vai tā ir izaicinājuma mešana konkurences aptākļos? Vai tā ir trula paštīksmināšanās, lāpot caurumus intelektā? Man pateikt, ka esmu skaista, nozīmē atklāt kārtis. Es parādu, ka neizmantošu šo ērto līdzekli savu mērķu sasniegšanai, un atzīstu savu darbu mūža projektā ”skaista”. Es nesarkšu un nenoduršu acis, saņemot komplimentu, es neatrunāšos, mēģinot uzstāt uz pretējo. Ar parastu paldies es apiešu saskarsmes faktoru – izskatu, un atbrīvošu ceļu citām savām kvalitātēm, kuras uzsveramas atkarībā no situācijas.
Mana skaistuma rutīna ir tāda pati, kā miljoniem sieviešu visā pasaulē – pieskatīts svars, pārdomāts apģērbs, dekoratīvā un kopjošā kosmētika, kopti zobi, mati un nagi. Taču man ir diezgan specifiska profesija, kur skaistums ir gan stereotips, gan norma, un tas manā vērtību sistēmā būšanu skaistai aizbīda uz neaktuālo galu, izvirzot izglītību, pieredzi, prasmes un cilvēcību. Pēdējās ir kvalitātes, kas man patiesi šķiet sasniegšanas vērtas, jo tās iegūstot, pilnveidojas personība, kurpretim ceļā uz skaistumu, ja tas kļūst par pašmērķi, personība tiek pakārtota izskatam, kas patiesi var atvērt kādas durvis, bet ar to var būt par maz, lai pa tām arī ienāktu.
Kas nosaka skaistuma etalonu katras sievietes galvā? Bērnības pieredze, iemīļotie popkultūras produkti, izkopta gaume, dzīves laikā sastapto skaisto cilvēku kompilācija? Popkultūras tiražētais, uzbāzīgais un mainīgais skaistuma etalons ir visbiežāk manāmais pašideāla faktors. Tad seko ģimenes sieviešu pašvērtējuma un tēva esamības faktors. Tad – empīrisks novērojums, ka skaistumu bieži pavada veiksme, un voila! – mērķis labi redzams, jāsāk attaisnot līdzekļi. Badošanās, operācijas, brendi, trendi, paškritika, sevis žēlošana un citi zvēri. Pie kam, šis zoodārzs jātur klusumā, vājuma brīžos anonīmi izkratot sirdi forumos, vai pie vīna glāzes šaurā lokā. Panākumus nedrīkstot publiski atzīmēt, maskējam tos aiz veselības kulta, šķietama dabiskuma, un izlikšanās par muļķēm. Tas ierobežo skaistuma atzīšanu par dabisku cilvēka tieksmi, un baro tā kultu, kas, nenoliedzami, baro veselas industrijas, taču bieži ir tīri subjektīva kvalitāte.
Pārskatot skaistuma etalonus vēstures gaitā, kā arī dažādās pasaules malās, likumsakarīgi nonākam pie skaistuma individuālas uztveres, kas arī ir atslēga durvīm uz to. Mans fenotips un genotips – mans izskats, lielā mērā jau ir noteikts kopš dzimšanas. Klimata josla ir noteikusi matu, acu un ādas krāsu, no vecākiem iedzimis garums un fiziskais potenciāls, no mammas -deguns un lūpas, no tēta – vaigu kauli. Rezultāts ir šodienas populārajam skaistuma etalonam atbilstošs, taču mēģina improvizēt subjektīvās uztveres vārdā. Brīdis, kad sieviete sasniedz sevis nosprausto skaistuma mērķi (vai tas būtu svars, frizūra, smaids, koptēls), ir atkarību raisošs. Tas prieks, tas darba rezultāts, tā pašvērtējuma trieciendeva un iztēlotie labumi, kas noteikti sekos, padara mūs par pašu ķīlniecēm. Kad mērķis sasniegts, pat ja tas ir skaistuma ideāls, par ko sev kļuvusi sieviete pati, pēc eiforijas seko vai nu apmierinātība ar sevi, vai nu atrodas jauna nepilnība. Abas emociju ziņā ir pliekanākas par eiforiju, un vienā gadījumā sākas cīņa mūža garumā savu sasniegto ideālu noturēt, bet otrā – paškritikas seanss, kalpojot skaistuma kultam.
Vai esat piedzīvojušas mirkli, kad novērtējot sevi, varat pateikt – viss, tā, kā šodien, gribu izskatīties vienmēr! Ja esat, tad atcerēsities to sajūtu visu mūžu, ja ne – tad kad tas brīdis pienāks, būs jāizvēlas: izbaudīt to, lepoties ar sevi un izstrādāt skaistuma saglabāšanas plānu mūža garumā, vai meklējot iespēju atkārtot šo sajūtu, atkal un atkal atrast jaunas nepilnības un mainīt ideālu kopsolī ar dzīvi.
Būt skaistām ir forši! Izskats dod pašpārliecinātību un garantē uzmanību, palielina sociālos kontaktus un ir priekšrocība attiecību veidošanā, taču tas nāk komplektā ar stereotipiem, skaudību, pašdisciplīnu un dažkārt – pat izolāciju.
Lielākā daļa sieviešu, ko pazīstu, ir skaistas. Lielākā daļa no viņām pašas domā, ka parastas. Es, sakot, ka esmu skaista, izstājos no spēles. To atzīmējot, es pārstāju meklēt nepilnības sevī, es novērtēju tā dotās priekšrocības, es izaicinu ieraudzīt mani pašu, ne tikai manu ārējo veidolu. Saka, ka skaistums glābs pasauli – kā, ja tā atzīšana citiem nav labais tonis, bet sev pašām – nebeidzamas paškritikas izslēgta iespējamība?
