(stāsts)
Pilsēta Tukums stāvēja, kur stāvēja. Maira sēdēja augusta pēdējā dienā pašā Brivības laukumā, kur strūklaka mētājās mērenā vējā. Cilvēku aizvien ir maz. Pilsēta klusa, nekas nenotiek.
Šķiet, tāda brīvdienu apdzīvotā vieta. Mairai, pēc darba pamešanas un sakasīšanās ar priekšnieku, no darba vienā būvmateriālu noliktavā nācās aiziet. Tagad “brīvais pilsonis”. Dienas režīms brīvais, nakts režīms tāds pats- brīvai. Bet kas nav “brīvais” – tā ir IDEJA.
Par Milzkalnes māju nav ko stāstīt. Maira zina, “visas zina, kur dzīvoju”. Tukumā vien atrodas, ja iestādes jāapmeklē. Un tad nu iestādes visas apmeklētas, jādibina pašai savs SIA. Latvijā negribas – būs jābraic pie Anitas uz Skotiju, kā tur to pilsētu sauc? Acumirklī tas nosaukums no galvas izskrēja. Mairai nesen bija parunāsanās ar Velgu, Tukuma muzeja darbinieci, pirms kādas pusstundas laba kafija padzerta. Saruna ar Velgu risinājās kā pati no sevis.
Vienā brīdī vārdi ievijās:
– Mairīt, ko dari? – Karājos gaisā, tā man patīk sacīt! Vārds “patīk” ir nevietā. Nepatīk! Aizgāju no darba, gribas kaut ko savu darīt…
– Pareizi! Ja nedarīsi savu darbu, visu mūžu to noželosi. Dzīve būs pagājusi. Un tā paies ļoti ātri, pat apjēgties nepaspēsi!
– Jā, Velgas kundze, Maira piekrita. Gados padzīvojusī kundze zināja no dzīves ļoti daudz…
—————–
Maira sēdēja Brīvības laukumā un laiski lūkojās baznīcas torņa virzienā. Dzīve ritēja, un šodien to sarunu atcerējos. Laiks pie jaunā darba.
