Kādu murgu sabiedrība atzīst par “normālu” seksā, bet sūrā patiesība izposta šos uzspiestos mītus? Visiem ir savi “tarakāni”, mēs visi veicam neprātīgas rīcības, bet sabiedrība acumirklī ieslēdz savu “taisnības ruporu”. Mēs visi grēkojam, bet no malas vēlamies izskatīties taisnīgi. Citu grēkiem nav piedošanas, bet savās neķītrībās taču ir tik daudz salduma un baudas. Visur dubultie standarti, kru pamatā ir miesaskāre un emocijas. Mēs bieži dzirdam frāze “bet tas viss taču ir nepareizi”, bet par subjektīvu sapratni atceros tikai es?! Kur ir tā stingrā robeža starp melno un balto? Kurš pēkšņi ir kļuvis par pasaules tiesnesi un nolēmis, ka dzīvot ir atļauts tikai pēc viena scenārija? Tu radi savu šodienu, tu esi galvenais sava romāna varonis. Tu un tavs partneris izlemiet, ko jūs uzskatiet par normu, standarta laika pavadīšanas un izklaides veidu. Kanonu nav. Robežas izdzēstas. Pasaule plūst pa straumi, kuru sauc “grēks”. Un atzīmi tavai “grēka radošuma” pakāpei var dot tikai tu un tavs partneris. Jūs un tikai jūsu fantāzijas var dzīvot patstāvīgu dzīvi. Kas gan slēpjas zem “normāls” intīmajā sfērā? Kurš ir izveidojis noteikumu ceļvedi un kurš uzrauga to izpildi? – Neviens. Viss ir tavā galvā. Tas, kas vienam kaimiņam ir grēks, var kļūt par ikdienišķi nodarbi tev. Vai tev būtu jājūtas kā izstumtajai, kurai patīk nestandarta lietas? – Nē. Nosacīti pastāv likumi, kurus nedrīkst pārkāpt, bet visi šie nosacījumi atrodas galvā katram no mums. Kādus murgus sabiedrība atzīst par “normāliem” seksā, bet sūrā patiesība izjauc šos uzspiestos mītus?
- Sekss pēc plāna
Sabiedrība uzspiež mums seksu pēc plāna. Piektdiena, vakars? Sestdien no rīta? Vienu reizi nedēļa? Divas? Cik bieži ir jānodarbojas ar seksu? Cik reizes dienā, nedēļā, mēnesī? Vai vajadzīgs grafiks?Kurš seko līdzi izpildes biežumam? Vai fiziskā tuvība ir laba veselībai? Tas ir tāds absurds! Sekss – tās ir emocijas, izrāviens, vēlme. To nav iespējams iepriekš paredzēt. Tas vai nu uzdzirkstī, vai nē. Katrs pats izlemj priekš sevis, kā, kur un kuru viņš vēlas. Var radīt formulu, bet dotās formulas sastāvdaļas būs vēlmju biežums un šīs vēlmes ieviešanas biežuma iespējamība dzīvē. Sagribēju – “iemīlēju”. Negribēju – atteicu. Vajag dzīvot ar izrāvieniem, nevis grafiku. Kungi, gūstam baudu, nevis domājam par to, kas un ko par mums padomās.
- Intīmā procesa morāle
Pasakiet, kurš zina, kā PAREIZI jāmīlējas?! Kuras pozas ir pieņemamas, bet kuras amorālas? Kā var būt radošs ar mīļāko, bet kas kategoriski ir aizliegts ar sievu? Kādas spēļmantiņas ir atļautas, bet kuras tiek uzskatītas par amorālām? – Aizliegumu jūra un nekādas baudas. Jēdziens “nav normāls” neeksistē. Visiem ir savas ambīcijas, vēlmes un fantāzijas. Neviens jums nevar aizliegt orālos glāstus, ja jūs tādus gribat. Jums patīk spēlēties? – Atdodiet sevi spēlē visu. Aizmirstiet par sabiedrības normām. Padomju Savienībā vispār seksa nebija, bet kaut kā dzīvoja…bērnus audzināja. Grēks jau par to vien, ka piedzima meitene, skaistā dzimuma pārstāve, bet kāpēc turpināt tālāk tēlot atturīgo?! Tas attiecas arī uz vīriešiem, bet statistika liecina, ka vīrieši ir atvērtāki fantāzijas uzplūdiem baudas procesa laikā. Un pareizi dara. Dzīve ir viena, un jādzīvo ir jau šodien.
- Dubultie standarti
Dubultie standarti – pagājušā gadsimta relikts. Kāpēc “normāli” ir gulēt trijatā, bet manai sievai šāda pieredze nav jāiepazīst? Kāpēc “normāli” ir praktizēt anālos glāstus, bet manai meitenei par tiem pat nav jāzin? Kāpēc krāpšana vīriešiem ir “normāli”, bet meitenei – kauna traips uz visu dzīvi? Kurš ir ieviesis šo dubulto standartu? Kāpēc “pareizi” pastāv tikai šaurā šī vārda nozīmē? Kur gan ir stingras prasības visiem sabiedrības locekļiem? Kāpēc ir aizliegumi spēlētājiem, bet ir arī visatļautība komandas īpašniekiem? Kāpēc tas, kas ir “normāli” mūsdienīgai meitenei, bija tabu 70. gadu meitenei? Apnikuši tie rāmji. Sūrā dubulto standartu patiesība slēpjas tajā, ka vīrietis vēlas krāpt, izvēlētos, dzīvot mūžīgos meklējumos, bet meiteinei ir jāgaida. Jāgaida, kad viņu izvēlēsies, jāgaida, kad viņu apprecēs. Kāpēc attaisnojums no vīriešu mutes skan tā: “Es pēc dabas esmu poligāms”. Tās ir muļķības. Tas ir izdomāts mīts, kas ir izdevīgs tiem, kuri krāpj un tiem, kuri pastāvīgi šīs krāpšanas piedod. Jau sen ir laiks pasūtīt pie velna tos, kuri ir aizmirsuši, kur slēpjas dzīves jēga! Laime ir katra cilvēka mērķis, bet mēs bieži bāžam degunu citu dzīvēs, lai iekrāsotu savu niecīgo eksistencci. Laiks dzīvot, nevis skaust. Atlaid dzīvei bremzes un pārliecināti spied gāzes pedāli.
avots: vmirechudes.com
