Jauni, veseli un spēkpilni cilvēki salīdzinoši reti izjūt nožēlu par kaut ko, kas ir vai, kas nav izdarīts, tas viss tādēļ, ka priekšā vēl daudz laika un dzīves – gan paspēs izlabot. Vai mūsu uzskati mainītos, ja tā nebūtu?
Daudzus gadus strādājot darbā, kurš ikdienā nenesa ne prieku, ne gandarījuma, amerikāniete Bronija Vea izlēmu mainīt savu dzīvi, viņa nosprauda sev mērķi – atrast darbu, kurš nevis vienkārši nes peļņu, bet arī atstāj paliekošas pēdas dvēselē. Rezultātā sieviete izvēlējās veltīt savu ikdienu darbam ar slimiem cilvēkiem, kuriem izveseļoties vairs nebija nekādu iespēju.
Katru dienu tiekoties un runājoties ar pacientiem, kuru dzīve praktiski ir nodzīvota, sievietei gadījās uzklausīt viņu stāstus un nelielus sižetus iz dzīves. Bronija ar saviem secinājumiem padalījās savā blogā, tur viņa aprakstīja savu pacientu viskvēlākās nožēlas. Reizēm der ieklausīties šādos, citu izteiktos, secinājumos, lai pēcāk pašiem nenāktos nožēlot.
- Nožēloju to, ka nebiju pietiekami izlēmīgs, lai nodzīvotu dzīvi tā, kā es to gribu, nevis tā, kā to manā vietā gribēja citi
Tāda esot bijusi lielākā nožēla no to pacientu puses, kuriem drīzumā bija lemts nomirt. Apzinoties to, ka dzīve ir nodzīvota un, atskatoties atpakaļ uz paveikto, viņi redzēja, ka viņu sapņi un plāni tā arī palikuši sapņu un plānu statusā. Vairumam nebija izdevies īstenot pat pusi no tā, kas kādreiz bija plānots. Par iemeslu ir bijusi vēlme izpatikt tuviniekiem un draugiem, citreiz tas ir bijis arī banāls slinkums. Veselība cilvēkiem sniedz brīvību – diemžēl šī izpratne pie cilvēkiem nonāk tikai tad, kad jau ir par vēlu.
- Nožēloju, ka pārāk daudz strādāju
Arī šī bijusi visai izplatīta nožēla no vīriešu pacientu puses, par kuriem Bronija rūpējās. Vīrieši atzinuši, ka iegremdēšanās ikdienas darbā esot bijis par iemeslu, kādēļ viņi nav redzējuši paaugamies savus bērnus, to, kā paši pamazām novecojuši un, kā netīšām zuduši kontakti ar kādreiz tuviem un labiem draugiem.
Līdzīgu nožēlu izteikušas arī atsevišķas sievietes. Lai gan, ņemot vērā to, ka Bronijas pacientes bija vecāka gada gājuma sievietes, šādu nožēlu no viņu puses nenācās dzirdēt bieži, jo kādreiz sievietes nestrādāja tik daudz, cik mūsdienās un viņām bija vairāk laika, ko veltīt saviem mīļajiem.
- Nožēloju, ka nebiju pietiekoši drosmīgs, lai atzītos savās jūtās
Ne mazums cilvēku ir slēpuši savas patiesās jūtas, lai tikai izdotos saglabāt draudzīgas attiecības ar citiem cilvēkiem. Tā rezultātā cilvēki, paši sev nemanot, pārvērta savu dzīvi par viduvējību un tā arī nekļuva par tādām personībām, par kurām kādreiz cerēja kļūt.
- Nožēlo, ka neuzturēja labas, stabilas attiecības ar draugiem
Diemžēl daudzi cilvēki tikai dzīves pēdējās dienās un stundās ir sapratuši, ko viņiem nozīmē draugi un draudzība. Bieži šī atklāsme nāca tik vēlu, ka uzmeklēt draugus vairs nebija ne iespējas, ne laika. Daudzi atzinuši, ka ikdienišķie dzīves sīkumi paņem tik daudz laika un nervu, ka neatliek brīvs brīdis, lai sazinātos ar tiem, ar kuriem kādreiz bija plānots palikt kopā visu dzīvi.
- Nožēloju, ka neļāvu sev būt laimīgākam
Arī šī esot visai plaši izplatīta nožēla. Bieži tikai tad, kad esam nonākuši pie dzīves beigu sliekšņa, saprotam, ka laime – tā ir izvēle. Visu dzīvi šie cilvēki pakļāvās šabloniskiem, neviena neizprastiem likumiem un bija savu ieradumu ķīlnieki. Pierastais emocionālais un fiziskais stāvoklis vienmēr šķiet komfortablāks. Tomēr šim stāvoklim ir arī viens liels mīnuss – tas padara cilvēku atkarīgu. Bailes no pārmaiņām mēdz būt tik lielas un ierobežo tik ļoti, ka cilvēks pats sev iestāsta, ka ir apmierināts ar sevi un savu dzīvesveidu, lai gan dziļi sirdī saglabājas vēlme bēgt prom no ierastā.
Diez vai kāds, kurš dzīvo ar domu, ka viss vēl priekšā, var aizdomāties par tamlīdzīgām lietām. Ne velti sacīts, ka katra diena jācenšas izdzīvot kā pēdējā. Tad arī pēcāk nebūs jānožēlo.
avots: marketium.ru
