Cilvēce ir nogurusi no seksa. Sekss nav nepieciešams tik daudz, cik to uzspiež plašsaziņas līdzekļos un reklāmas tirgū. Anfisa Čehova, Zigmund Freid, Šarona Stouna – jūs jau esat mums apnikuši ar savu pamatinstinktu, ļaujiet padzīvot mierīgi.
Iespējams, tas ir mūsdienu civilizācijas briesmīgākais noslēpums. Tikai nedaudziem cilvēkiem pietiek drosmes publiski atzīt: “Pietiek kailo miesu! Es nevēlos katru dienu “izdauzīt putekļus” savā vai kāda cita gultā! Un nākamajā dienā arī negribu. Man vairs nav interesanti skatīties uz sievietēm, jo nav palicis nekā, ko no viņām varētu novilkt! Kāpēc šiem neliešiem, kuri sēž televīzijas purvā, interneta purvā vai spīdīgo žurnālu purvā, tā patīk kutināt manas olas?! Man ir daudzas citas intereses un vēlmes! Biedri policisti, ko stāvat, dariet kaut ko ar šiem ļautiņiem. Jūs taču redzat – viņi pārkāpj manas tiesības uz privāto dzīvi”.
Tiklīdz kāds saka kaut ko līdzīgu, viņš labākajā gadījumā nekavējoties tiks apsūdzēts par homoseksualitāti, sliktākajā – par impotenci. Impotentie ir visvairāk diskriminētā kasta, vairāk kā teroristi un melnie. Tāpēc neviens runā. Es esmu pirmais. Vai jūs zināt, cik bailīgi tas ir?! Tāpēc es aizveru acis un turpinu.
Ar mani viss ir kārtībā, esmu normāls. Gan ar vīrieša veselību, gan seksuālo orientāciju un pat ar ģimeni viss ir labi. Es neesmu maniaks vai svētulis. Es mīlu savu sievu, turklāt ne tikai kā savu bērnu māti. Es protu skatīties uz labu sievietes figūru un novēlu viņai cienīgu līgavaini, it īpaši, ja figūra nav vienīgais, ko viņa var piedāvāt.
Dažreiz es dodos komandējumos, kur nav televizora, interneta un sieviešu, bet netrūkst svaiga gaisa, klusuma, koku un fizisko aktivitāšu. Šie braucieni mēdz būt ilgstoši. Un katru reizi es brīnos par vienu un to pašu: nekādas pretenzijas manam ķermenim “pamatinstinkts” neizsaka. Kad nav ārēju stimulu, seksuālais aizvirzās otrajā plānā, dodot ceļu cilvēciskajam.
Reiz es runāju ar psihiatriskās slimnīcas galveno ārstu. Slimnīcai bija jādala teritorija ar klosteri, tāpēc intervija strauji pievērsās atturības tēmai: tā ir norma vai novirze?
Šī medicīnas darbinieka, kurš, neskatoties uz klostera tuvumu, bija tālu no ticīgā statusa, viedoklis mani pārsteidza. Viņš, tas ir, viņa teica apmēram tā: mūsdienās cilvēcisko būtņu vajadzība pēc seksuāliem sakariem ir neiedomājami pārspīlēta. Tas seksualitātes līmenis, kuru informācijas telpa definējusi kā normu, īstenībā ir raksturīgs slimiem cilvēkiem, turklāt ne tikai garīgi. Seksualizēta apziņa raksturo, piemēram, pirmās stadijas tuberkulozi, noteiktas ādas slimības un pat lepru. Nemaz nerunājot par to, ka ļoti stipra tieksme pēc seksa novērota vairumam pacientu psihiatriskajās slimnīcās. Man bail par iedomāties, kas notiktu ar mūsu mazo slimnīcu, ja kādu stundu vēlos vakaros mēs ļautu skatīties televizoru… Par to cilvēku psihisko veselību, kuri skatās televizoru “brīvībā” es sen jau nedomāju. Citādi pati sajuktu prātā.
Pēc šīs sarunas es nepārtraucu skatīties televizoru vai lietot internetu, bet neviļus sāku analizēt seksuālās sastāvdaļas lomu informācijas produktā, ko mēs patērējam un kā tas ietekmē mūsu uzvedību.
Mēs visi dzīvojam nežēlīgas diktatūras varā. Tā ir mīksto sēžamvietu diktatūra. Lielo krūšu diktatūra. Garo kāju un īslaicīgu sakaru diktatūra.
Ja kāds vēlas mums par augstu cenu pārdot kaut ko nevajadzīgu, tad reklāmas plakātā blakus šai nevajadzīgajai lietai noliek puskailu sievieti un mums tūlīt jāskrien uz veikalu. Un mēs skrienam.
Ja tu vismaz reizi mēnesī nenovelc biksītes no kāda jauna sievietes dibena, tad tu vai nu esi slims vai neesi īsts vīrietis. Mums to liek saprast un mēs saprotam.
Garīgās veselības tirgu sagrābuši Freida sekotāji. Normālu psihiatru balsis noslīkst “mediju medicīnas” purvā: “Vīrieša sēkla organismā ir kairinājums, no tās nepieciešams pastāvīgi atbrīvoties”, “Regulāra ārlaulības dzimumdzīve – labākais veids, kā izārstēt depresiju” utt.
