Bērna ienākšana pasaulē maina sievietes dzīvi par 180 grādiem. Ir skaidrs, ka tādu sieviešu, kas klusībā nožēlo to, ka kļuva par māti, nav maz. Daudzas sievietes par to runā anonīmi internetā, daudzas pat neslēpj savu personību un raksta atklātas vēstules tādās Facebook grupās kā „I regret having children” (Es nožēloju, ka man ir bērni). Lūk, ko viņas raksta:
„Es viņus mīlu, bet es neesmu laimīga. Viņi atņēma man manu brīvību; es nevaru iet uz darbu; mans vīrs pelna maz, un mēs knapi varam atļauties kaut kur aizbraukt. Es biju stjuarte. Brīva kā putns… Tagad es vienkārši daru nebeidzamos mājas darbus.”
Cita uzrakstīja par to, ka viņai ir grūti ar trīsgadīgo meitu, kuras likti guļ. Reiz viņa stresa dēļ pat vēma, pēc tam, kad viņas bērns bija gulējis vien divas stundas.
„Mums nav dzīves. Vīrs man daudz palīdz, bet arī viņš jau ir uz nervu sabrukuma robežas. Mums nav radu un draugu. Nav nekāda atbalsta. Ko es daru?”
„Es mīlēju savu iepriekšējo dzīvi. Mans vīrs ļoti gribēja bērnu, un es to ilgi atliku, zinādama, ka tas nav mans dzīves aicinājums. Beigu beigās es padevos viņa pierunāšanai. Domāju, ka spēšu pierast. Bet es jūtu, ka mana skaistā pasaule ir pilnībā mainījusies. Es vēl joprojām nejūtos kā mamma. Es ilgojos pēc iepriekšējās dzīves tik ļoti, ka man dažkārt šķiet – kādu dienu es vienkārši iziešu no mājas un vairs neatgriezīšos.”
„Es vēl joprojām jūtos vainīga par to, ka nožēloju, ka kļuvu par māti. Ne jau tāpēc, ka esmu slikta mamma. Vienkārši es negribu būt mamma. Es nespēju izskaidrot, kāpēc tā jūtos, bet tā vienkārši ir.”
Sabiedrības pieņēmums ir tāds, ka bērns vienmēr ir laime. Bet realitāte ir tāda, ka cilvēkiem, bērna ienākšana ģimenē, var būt šoks. Cilvēkiem ir jāpieņem tas, ka ir normāli just nožēlo, stresu, nogurumu un apjukumu. Vēl svarīgāk ir, lai sieviete nebaidās runāt par to, kā jūtas. Jūtu neizpaušana kaitē un ar laiku var pārvērsties par nopietnāku problēmu. Arī pāraugt depresijā…
Avots: Soulpost.ru
