„Kāpēc tu esi tik skops?”, „vai tiešām tev ir žēl?”, „priekš kam tev tik daudz?” – visus šos jautājumus vecāki saviem bērniem var uzdot neskaitāmas reizes. Atbildes gan var rast tikai pašu uzvedībā. Kā vecāku rīcība ietekmē to, cik dāsns vai skops izaug viņu bērns?
„Nekavējoties padalies!”
Mums šķiet, ka, liekot bērnam dalīties ar viņa mantām, mēs viņā audzinām dāsnumu. Taču, patiesībā, mēs viņos raisām vēlmi aizsargāt savas mantas tā, it kā pretī stāvētu ienaidnieks, kas tās grib atņemt.
Lai izvairītos no negatīvām sekām, centies:
- Neprasīt dāsnumu no bērna, kas ir jaunāks par četriem gadiem (viņš ir pārāk jauns, lai saprastu šādas rīcības jēgu);
- Neprasīt dalīties ar mīļāko rotaļlietu, kura bērnam daudz nozīmē;
- Neprasīt dalīties ar bērnu, kurš tavam bērnam ir nepatīkams.
„Kur ieliešu, no tā arī dzersi!”
Dažreiz mēs nenovērtējam to, cik ļoti bērns spēj pieķerties kādam priekšmetam. Sēdinot bērnu ne viņa krēslā, lejot tēju ne viņa krūzē, velkot spilvenam ne „to dzelteno spilvendrānu”, mēs stimulējam bērnā vajadzību aizstāvēt savu mīļāko lietu nozīmīgumu.
Ko darīt:
- Nenoslinko atrast to „krūzīti ar lācīti”, no kuras tavs bērns dzer vislabprātāk;
- Lai citi neizmanto „krūzīti ar lācīti”;
- Katram bērnam ir kāds priekšmets, kas ir tikai viņa, tāpēc uzmanīgi nopēti un noskaidro, kas tas ir.
„Paspēlējies viens!”
Bērnam ir jākomunicē ar vienaudžiem. Citādi viņš vienkārši nespēs saprast, priekš kam viņam kādam ir jādod savas mantas.
Ko darīt:
- Ja bērns apmeklē bērnudārzu, par šo punktu nav jāsatraucas.
- Ja bērns neapmeklē bērnudārzu, ir jādodas uz vietām, kur ir sastopami bērni – rotaļu laukums, pie draudzenes, bērniem paredzētie svētki.
„Viņam tas tāpat nav vajadzīgs.”
Vecāki kļūdaini pieņem domu, ka labāk saprot, kādas mantas bērnam ir vajadzīgas un kādas – nē. Tāpēc viņi bieži vien bērna drēbes un mantas atdod citiem, nemaz nejautājot atļauju. Tā dēļ bērnam sāk šķist, ka viņa mantas viņam nepieder, un viņš cenšas aizstāvēt savas tiesības uz tām.
Ko darīt:
- Neatdod bērna mantas slepus. Vienmēr pajautā, un esi gatava saņemt atteikumu.
- Stāsti bērnam par cilvēkiem, kuri dzīvo trūkumā, kuriem ir nepieciešamas drēbes un mantas un kuriem ir jāpalīdz.
„Atbrīvo plauktu, saliksim tur tēta grāmatas.”
Mājoklī bērnam ir jābūt savai vietai, kurā viņa mantas būs pilnīgā drošībā. Tā var būt atsevišķa istaba vai vienkārši skapis. Citādi bērnam nāksies savas mantas slēpt un par to regulāri satraukties.
Ko darīt:
- Ja bērnam ir piešķirts savs stūrītis rotaļlietām, nemaini tā uzdevumu, kamēr bērns pats to neprasīs.
- Ja viņa teritorijā valda nekārtība, nemēģini uzreiz pati visu sakārtot. Labāk parunā par to ar bērnu un ļauj viņam pašam visu sakārtot.
Avots: Adme.ru
