Portāla Dieviete.lv redakcija saņēma šādu vēstuli…

Es pārāk ilgi pieturos – pie cilvēkiem, pie lietām, pie emocijām. Kad es jūtu, ka sāku to zaudēt, es vēl mēģinu pieķerties. Kad jūtas sāk izgaist, es izmisīgi cenšos tās atdzīvināt. Es muļķīgi ticu, ka spēju cilvēkam likt būt ar mani, neņemot vērā viņa vēlēšanās.

Es izlietoju daudz laika un enerģijas, dzenoties pakaļ cilvēkiem un jūtām. Pakaļ tam, kas man ir tik ierasts un pazīstams, jo viss pazīstamais man sniedz drošības sajūtu. Drošība dara mani pārliecinātu par sevi, jo dažreiz ir daudz vieglāk pie kaut kā turēties, nekā mesties jaunos meklējumos. Jo atlaist ir tas pats, kas nomest segu, kurā tev ir tik silti un ērti. Tieši tāpēc es pieķeros cilvēkiem un lietām, jo man ir bail…

Man ir bail no nezināmā. Man ir bail no pārmaiņām. Man ir bail no tā, kas es būšu, kad man apkārt nebūs ierastie cilveķi. Tāpēc arī es lieku sev ticēt, ka aiziešana un atlaišana ir vājuma pazīmes. Tas nozīmē padoties, bet padoties es nevēlos. Tāpēc es turpinu turēties.

Kur rastu spēku? Kā piespiest sevi aiziet no attiecībām, kurās neesmu laimīga? Kā noturēt cilvēku, kuru mīlu, bet kurš nemīl mani? Kā atrast to īsto ceļu, kuru iet? Visi šie jautājumi nomoka manu prātu ik dienas, taču es nedaru neko, lai tos kliedētu…

 

Padalies ar savu pieredzi arī Tu! Sūti vēstuli uz [email protected]

 

Autors: Dieviete.lv lasītāja

 
Ko Tu par to saki?

Komentē

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, [email protected] 2018

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?