Kad runa ir par fiziska soda piemērošanu bērnam, viedokļi dalās. Vieni ir kategoriski pret rokas pacelšanu, citi apgalvos, ka „mani bērnībā pēra un, skat, izaugu par normālu cilvēku”, vēl kādi, iespējams, apgalvos, ka labi nav, taču, ja visi striķi trūkst… Daudzi vecāki attaisno savu rīcību, noperot bērnu, apgalvojot, ka tādā veidā viņi iemāca un nosaka bērniem robežas. Ne visi zina, ka šāda rīcība ierobežo atvases smadzeņu darbību.
Brīdī, kad vecāki iesit bērnam, uzšauj pa dibenu vai parauj aiz auss, viņi ir atbrīvojušies no spriedzes un domā, ka ir darījuši kaut ko situācijas risināšanas labā. Tomēr bērna sišana ir nelietderīga un pat kaitīga. Kādēļ?
1.Fiziski aizskarot bērnu, vecāki (un citi pieaugušie, kas to dara) norāda, ka sišana ir pieņemams problēmu risināšanas veids, kuru iemāca viņu autoritātes. Tātad, ja viņi to dara, es arī drīkstu!
2.Iespējams, ka nopēršana ir pārtraukusi konkrēta bērna rīcību vai uzvedību, tomēr pielietota ilgtermiņā tā kļūst neefektīva. Turklāt, ja pieaugušie turpinās sist bērnu, vēlāk viņi izturēsies vēl vardarbīgāk.
3.Bērns mēģinās sevi aizstāvēt. Viņš uzaudzēs „biezu ādu”, apgalvodams: „Man jau nemaz nesāp!” Šādā veidā atvasei izveidosies nejūtīgums, kas tālākā nākotnē viņam radīs problēmas.
4. Ja bērns tiek sists, tiek kavēta viņa dabiskā emocionālā attīstība.
5. Fiziskas vardarbības brīdī bērns tiek pazemots, viņš izjūt kaunu, jūtas nevērtīgs, slikts, vainīgs par visu. Atvasei tiek pazemināta pašapziņa un spējas. Bērns jūtas izolēts, pamests, viņš uzskata, ka dzīvei nav vērtības.
6. Ja bērns mazotnē ir sists, vēlākos gados viņš var kļūt agresīvs pret saviem skolas biedriem vai jebkuru citu cilvēku, ar ko viņš kontaktēsies. Tāpat vinš var piekopt šāda veida audzināšanu saviem bērniem, kā arī būt agresīvs pret sevi pašu.
7.Pat brīdī, kad bērns jau būs pieaudzis un dzīvos savu dzīvi, bērnībā piedzīvotais var radīt baiļu izjūtu ikvienā brīdī. Tā kā šādam cilvēkam ir zema pašapziņa, viņš pielāgosies dažādām situācijām, nepretosies tām un pakļausies autoritātēm. Bet iespējams – ar spēku gūs varu pār citiem līdzcilvēkiem, jo viņam bērnībā tā tika iemācīts.
8. Bērns, kura vecāki viņu sit, grūti socializējas ar citiem cilvēkiem, jo visur saredz apdraudējumu. Viņš attālinās no cilvēkiem gan fiziskā, gan emocionālajā ziņā.
9.Bērns nejūt atbalsta punktus. Viņš nesaprot, ka kāds, kas apgalvo, ka viņu mīl, var fiziski iespaidot. Mazajā galvā izveidojas savienojums, ka mīlestība un pazemojums iet roku rokā, kas savukārt nesola neko labu viņa turpmākajās partnerattiecībās.
Raksts sagatavots, izmantojot Izabellas Filjozas grāmatu „Bērns mani nekklausa”. Autors: Dieviete.lv
