8.1 C
Rīga
svētdien, oktobris 17, 2021

Mums bija tik laba diena, līdz atnāca mamma. Kāpēc tā?

 

Mammas bieži vien ir dzirdējušas pārmetumus, ka viņu klātbūtnē mazie bērni uzvedas ļoti slikti – viņi čīkst un pīkst, neklausa. Mamma jūtas izmisusi, it sevišķi, ja runa ir par pirmo bērniņu. Visu sliktāku padara apkārtējie, kas pastiprina mammas negatīvās sajūtas, apstiprinot: „Ar mani viņš gan tā neuzvedas! Mums bija tik laba diena…līdz atnāca mamma!”

Taču patiesībā mammām būtu jāpiriecājas, ja tā notiek! Paskaidrosim!

Iedomājieties gadījumu – mazais rakaris dodas savos dienas piedzzīvojumos  un kaut kādā brīdī paklūp. Kas notiek? Bērns meklē kādu no saviem mīļajiem cilvēkiem, kas it kā dos atļauju, ka tagad drīkst raudāt. To var izskaidrot pavisam vienkārši – bērns pieder pie zīdītāju klases. Protams, vairs nav plēsīgo zvēru laiku, tomēr senā programma ir ierakstīta bērna smadzenēs. Ikviens zīdītājs gaida savu mammu, jo tas automātiski nozīmē, ka viņš būs drošībā. Kamēr mammas nav klāt, labāk nepiesaistīt lieku uzmanību. Tieši tāpēc bērns raudās tikai tad, kad pamanīs mammu.

Līdzīgi notiek, kad vakarā paņemiet bērnu no dārziņa. Audzinātāja saka, ka mazais brīnišķīgi pavadīja dienu, taču, kolīdz nonākat mājās (reizēm jau ģērbšanās laikā) bērns kļūst neciešams. Bērns izturēja visas stresa situācijas un „salūza” jūsu klātbūtnē. Mamma reizēm domā, ka nepilda savu pienākumu labi un ka ir slikta mamma. Viņas sāk domāt, ka tieši abu kopīgi pavadītajos brīžos bērns ir nepaklausīgs. Arī tētis neskopojas ar tādiem vārdiem kā: „Kopā ar mani viss vienmēr norit labi!”

Bērna asaras un dusmas ir atbrīvošanās no dienas laikā uzkrātās spriedzes. To var uzticēt tikai beznosacījuma mīlestības avotam – mammai. Tas taču liek justies īpašai, vai ne!?

Šāda bērna uzvedība turpināsies vairākus gadus. Kad mazais jau būs pusaudzis, arī tad, savas dusmas viņš izkliegs uz jums. Apkārtējie apgalvos, ka tas tāpēc, ka neesat viņa autoritāte, taču patiesībā jūs esat viņa ciešanu priviliģēta uztvērēja. Jūs, tieši jūs! Protams, tas nav viegli, tomēr ikreiz, kad bērns šķietami uzvedas sliktāk tieši jūsu klātbūtnē, atminieties, ko tas patiesībā nozīmē.

 

Rakstā izmantoti materiāli no  Izabellas Filjozas grāmatas „Bērns mani neklausa”

 

7 KOMENTĀRI

  1. Ja pat pusaudža gados tiek attaisnota kliegšana uz mammu, tad kas tur izaugs, memmes dēliņš, kurš arī pēc 30 skries paraudāt pie mammas. Beznosacījuma mīlestība nāk no abiem vecākiem, bet tas nenoņem atbildību bernus uzlikt uz savām kājām un tas jāsāk darīt no mazotnes.

  2. Vispār tagad ar daudzām psiholoģiskām manipulācijām tiek attaisnota bērnu neciešamā uzvedība. Kāpēc būtu jāļauj bērnam, pēc tam pusaudzim, ālēties pret savu mammu?
    Cik daudz pārmetumu, nosodījumu dabūju dzirdēt no “gudrām” tantēm, kad centos savu bērnu iegrožot, lai viņš neizaugtu izlaidies, neaudzināts. Izaudzis par labu cilvēku.

    • Piekrītu, anna! Jopcik kas par rakstu!!! Ko vel izdomas.. kapec lai es ka mamma to ciestu?!? Attaisno tik nīkulīgu mammu nevarīgumu. Tas ka ziditaju mazuļi grib pie mammas nenozime, ka viņi čīkst vai kliedz uz mammu…

  3. Bērniem tagad ir visatļautība. Mēs kādreiz dabūjām pa pakaļu un nākamreiz zinājām kādas būs sekas. Pietika jau ar mammas skatienu vien, lai zinātu, ka būs nepatikšanas. Tagad nedrīkst neko, uzreiz tev draud, ka uzsūtīs bāriņtiesu. Bērniem nav pilnīgi nekādas cieņas un respekta pret vecākiem.

  4. Citi laiki, cita paaudze un šiem bērniem vajag citu audzināšanu lai varētu strādāt tagadējās un nākotnes profesijās, kuru pirms 20 gadiem nebija un kuras vēl tikai būs. Viss plūst, viss mainās.
    To, ka mammas tagad vairāk cenšas mācīties psiholoģiju un bērnkopību, nav ko nosodīt. Tas nenozīmē, ka bērns izaugs izlaists. Visam ir robežas. Arī niķiem satiekot mammu – viens ir izraudāties, otrs – sākt sist vai kost, vai ko.
    Es priecājos, ka tagad mudina jaunos vecākus ieklausīties vairāk bērnos nevis pieprasīt no viņiem lai aizver muti un uzvedas kā paraugbērni.

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your name here
Please enter your comment!