Es raugos uz savu dzīvi kā uz dārzu, kurā aug saulespuķes un nezāles. Katrs ziedošais augs manā dārzā – tās ir kvalitatīvas attiecības, kuras ir veidotas ar citiem cilvēkiem. Visas attiecības sākas ar iestādītu sēklu, kura tiek laistīta un mēslota ar uzticību, sapratni, cieņu, līdzjūtību un mīlestību. Lai gan sēkla beigu beigās izaug par attiecībām, tās nespēj izdzīvot un kļūt stiprākas bez rūpēm. Lai sēkla kļūtu par ziedu, vienmēr ir nepieciešamas divu dārznieku pūles. Kad tas nenotiek, augs apstājas augšanas procesā un aiziet bojā.
Dažkārt tas nenotiek tādēļ, ka tu kaut ko darītu nepareizi. Vienkārši, tāpat kā augam, tā arī attiecībām ir savs dzīves cikls, bet daži no tiem vispār nav domāti, lai dzīvotu tavā dārzā – tiem neder tava augsne vai ūdens.
Tās saulespuķes, kuras stāv augstu un spēcīgi, ir pastāvīgs atgādinājums par to, ka tās ir divu cilvēku, divu kolēģu, divu mīlnieku vai divu radinieku darba rezultāts. Nezāles, savukārt, ir tās attiecības, par kurām neviens nerūpējās, nerūpējās pienācīgi vai arī viņu laiks vienkārši beidzās.
Agrāk es ar to cīnījos. Es centos izlabot situāciju un salabot salauztas attiecības. Es nevēlējos redzēt, ka dažu manu augu lapas ir kļuvušas dzeltenas un sakaltušas. Es patiesi atteicos pieņemt faktu, ka šie augi mirst.
Tagad es sapratu, ka augi mirst vienmēr. Viņu vietā tiek iestādītas jaunas sēklas, zied jauni ziedi un veidojas jaunas attiecības. Tie, kuri parādījās, noziedēja un aizgāja bojā, nekad nevēlējās palikt manā dārzā uz ilgu laiku. Jā, viņi izrotāja manu dārzu ar skaistiem ziediem, bet, kad viņu sezona beidzās, viņi aizgāja bojā. Tāpēc es viņus atlaidu.
Taču, neraugoties uz to, mans dārzs dzīvo: tajā zied ziedi, kuri vienmēr bija domāti manam dārzam, un jaunās, iestādītās sēklas liek man domāt, ka mans dārzs turpinās plesties plašumā un skaistumā.
Jā, kaimiņa dārzs un zāle brīžiem var šķist zaļāka. Taču es nezinu, uz cik ilgu laiku ziedi un krāsas ir viņa dārzā. Varbūt tas viss pazudīs vēl pirms mana dārza…
Teksta autors: Marina Pavlova
Tulkoja: Dieviete.lv
