Pretestība, raudāšana, niķošanās, dusmu lēkmes… Mīļie vecāki, izklausās pazīstami? Tā ir tipiska bērnu uzvedība, kas mēdz vecākiem sagādāt īstas galvassāpes. Tomēr ar to ir iespējams tikt galā… Varbūt ne tikt galā, bet vieglāk pārdzīvot gan.

Izabellas Filjozas grāmatā “Bērns mani neklausa” ir uzskatāmi parādītas dažādas ikdienas situācijas un to iespējamie risinājumi. Lai gan grāmatas autore uzsver, ka bērnu audzināšanā nav vienas vienīgas patiesības, mēs piedāvājam dažus grāmatā atrodamus padomus, kas varētu palīdzēt atvašu audzināšanā.

 

  • “Daudzi pieaugušie bērna nepieciešamību pēc kustībām uztver kā prasību pēc uzmanības vai nepaklausību. Tomēr vairumā gadījumu viņam vienkārši vajag … kustēties!” Uzticiet bērnam pienākumu, kas atbilst viņa spējām, tādējādi viņu nodarbinot brīdī, kad viņš nevar nosēdēt mierīgi.

Labāk sakiet „STOP!” nekā „Nē!” Tas ir efektīvāks vārds, jo neskan pārmetoši. “Sakot „STOP!” mēs paveram platāk acis un balss tonis ir drīzāk pavēlošs nekā pārmetošs.”

  • Bērniem nevajag jaukt galvu, piemēram, smaidot rotaļīgi sakot „nē, nē, nē”. “Vārdu nozīmei ir jābūt skaidrai.”

“Aizliedzot vecāki izsaka norādījumu. Vārdus „neēd šo konfekti” bērns dzird kā pavēli „ēd šo konfekti” un ātri tai pakļaujas, lai jūs nesadusmotu.” Atvieglojiet dzīvi sev un bērnam, mazāk lietojot vārdus, kas sākas ar „ne…”

  • Izveidojot bērnam ikdienas ieradumus, jūs izvairīsieties no daudziem konfliktiem.

Lai izvairītos no scēnas brīdī, kad paziņojat bērnam, ka jāiet prom no bērnu spēļu laukuma, izveidojiet „promiešanas” ieradumu. Piemērm, 3 reizes nošļūkt no slidkalniņa, tad neliela šūpošanās, tad pakāpelēšana pa rotaļu klinšu sienu, un uz sacensībām, kurš pirmais sasniegs izeju! Tas var būt jebkas, galvenais, ka laukumiņš katru reizi tādā veidā tiek atstāts.

  • Kad vecāki pievērš uzmanību kādam vārdam, bērns to atkārto vēlreiz. Īpaši tad, ja tētim un mammai bijusi pārsteigta sejas izteiksme. “Jau no paša agrīnākā vecuma nepastipriniet tādas izturēšanās veidošanos, ko jūs gribētu izskaust.”

“Piekāpšanās nav līdzeklis, ar ko panākt paklausību.” Tā reizēm ir nepieciešama, taču tā nedrīkst kļūt par universālu metodi.

  • “Atļaujas koncentrē bērna uzmanību uz vēlamo uzvedību.” Piemēram, „likt rokas virs gāzes plīts liesmas nebūt nav aizliegts, bet tas ir bīstami!”

Kad norādījums ir skaidrs, pietiek ar vienu vārdu, lai to atgādinātu! Izsakiet bērnam atgādinājumu vienā vārdā „vanna”, „gaisma”, „durvis”, „cepure”.

  • “Veiciniet atbildības, ne vainas izjūtu. Vērsiet uzmanību uz risinājumu, nevis problēmu.” Bērns izlēja ūdens glāzi – gadās! Paņem, mazais, lūdzu, salveti un saslauki!

Noslēgumā. Bieži vien ir dzirdēts, kā cilvēki saka: „Mūsu laikā tā nebija!” vai „Kad es augu…” “Pastāv uzskats, ka mūsdienu bērni vairāk izrāda dusmas un neklausa kā iepriekšējo paaudžu bērni. Taču patiesībā viņiem ir vairāk stimulu un izvēles iespēju. Ne jau bērni ir mainījušies, bet vide ap viņiem.”

 

Rakstā izmantoti fragmenti no Izabellas Filjozas grāmatas “Bērns mani neklausa”. Autors: Dieviete.lv

 
0 Komentāru

Komentēt

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, info@dieviete.lv 2019

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?