-6.3 C
Rīga
piektdien, decembris 9, 2022

Bērnu atstāšana bez uzraudzības: Pārlieka uzticēšanās vai nolaidība? 

Bonava Latvija
 

Pēc Iekšlietu ministrijas Informācijas centra statistikas datiem šā gada pirmajā pusgadā par bērna atstāšanu bez uzraudzības sākts administratīvā pārkāpuma process 56 gadījumos. Savukārt gadījumi, kad bērna uzraudzība veikta, atrodoties alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē, fiksēti gandrīz trīs reizes vairāk. Tikmēr mājokļu attīstītāja “Bonava Latvija” un Latvijas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv kopīgi veiktā aptaujā noskaidrots, ka aptuveni puse vecāku bērnus bez pieaugušo klātbūtnes vienus neatstāj. Vai drūmo statistiku veido otra puse – pārlieku uzticoties vai bērnu ikdienas gaitām nepievēršot pienācīgu vērību? 

Valsts policijas pieredze saistībā ar bērniem, kas atstāti bez uzraudzības, ir gana rūgta – tostarp notikuši gadījumi, kad bērni guvuši nopietnas traumas vai pat gājuši bojā. Protams, ne katrs šāds gadījums viennozīmīgi saistāms ar nolaidību, dažkārt tās ir sekas pienācīgai situācijas nenovērtēšanai – uzticot bērnu personai, kura nespēj pienācīgi veikt bērna uzraudzību, vai bērna drošībai nepiemērotas vides faktors. Dažkārt nelaimes notiek, un diemžēl pat paši apzinīgākie vecāki ne vienmēr spēj tās iepriekš paredzēt un novērst. Taču tas, ko varam iepriekš paredzēt, ir vides faktora uzlabošana bērna drošības vārdā – gan iekštelpās, gan ārpus mājām, gan pašiem veicot nepieciešamos drošības pasākumus, gan arī iepazīstoties un uzturot labas attiecības ar kaimiņiem.

Kā uzraugām savus bērnus? Valsts policijas rūgtā pieredze

Saskaņā ar Valsts policijas rīcībā esošo informāciju gadījumi, kad bērna atstāšana bez uzraudzības raisījusi bēdīgas sekas, nav retums. Nevar viennozīmīgi pateikt, cik bieži bērni tiek atstāti bez uzraudzības, jo Valsts policijas redzeslokā nonāk tikai tie gadījumi, kad bērna dzīvība un veselība bijusi nopietni apdraudēta, tostarp gūtas traumas vai pat iestājusies nāve. Pēc Iekšlietu ministrijas Informācijas centra statistikas datiem šā gada pirmajā pusgadā par bērna atstāšanu bez uzraudzības sākti 56 administratīvā pārkāpuma procesi, kas ir par 4 gadījumiem vairāk salīdzinājumā ar iepriekšējā gada pirmo pusgadu. Savukārt 164 gadījumos administratīvā pārkāpuma process uzsākts par bērna uzraudzīšanu, atrodoties alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē, kas var ierobežot spējas nodrošināt bērna drošību un aizsardzību no iespējamiem bērna dzīvības un veselības apdraudējumiem, ja to izdarījusi persona, kura atbildīga par bērna uzraudzību. Šādu gadījumu salīdzinājumā ar iepriekšējā gada pusgadu ir par 21 vairāk.

Jāuzsver, ka tie nav tikai skaitļi – aiz katra šāda fiksēta gadījuma ir bērns un viņa drošība. Valsts policijas pieredze liecina, ka tipiskākās nelaimes, kādās nonāk bez uzraudzības atstāti bērni, ir izkrišana pa logu, nokrišana pa kāpnēm, pakļūšana zem pienācīgi nenostiprinātām mēbelēm, applaucēšanās ar karstu ūdeni, saindēšanās ar medikamentiem vai sadzīves ķīmiju, arī slīkšana. Tāpat ir gadījumi, kad bērni cietuši ceļu satiksmes negadījumos, apmaldījušies, kļuvuši par vardarbības upuri vai nonākuši citās nelaimēs.

Jāteic gan, ka iemesli, kāpēc notiek šādi negadījumi, ir dažādi. Dažkārt vērojams, ka vecāki ne vienmēr apzinās vai pilnvērtīgi izprot situāciju, vai gluži vienkārši nepiedomā pie tā, lai nodrošinātu bērnam atbilstošu vidi. Tāpat arī dažkārt dzirdams uzskats, ka “nekas jau nenotiks” vai ka “bērnam jāmāca patstāvība” un “pašam par sevi jāprot parūpēties”. Būtiski apzināties, ka bērns ir bērns un var nebūt gatavs draudīgām situācijām sava vecuma un brieduma pakāpes dēļ. Īpaši jaunāki bērni, kas vecākiem var šķist jau gana prasmīgi un zinoši, tomēr vēl nespēj kritiski izvērtēt situāciju un var viegli iekulties nelaimē. Tāpat Valsts policijas rīcībā esošā informācija liecina, ka mēdz būt gadījumi, kad vecāki lieto atkarību izraisošas vielas un atstāj bērnu bez uzraudzības vai ir uzticējuši bērna uzraudzību personām, kas to neveic pienācīgi. 

Būtiski ir vecākiem vai citam bērna likumiskajam pārstāvim, ja tāds ir, apzināties, ka primāri tieši viņi ir atbildīgi par bērna drošību – arī tad, ja bērns nodots uzraudzībā citai personai: auklei, vecmāmiņai, kaimiņiem vai radiniekiem. Izvēloties personu, kurai tiek uzticēts bērns, jāizvērtē šīs personas atbilstība un spējas pienācīgi parūpēties par bērnu, jo vecāka pienākums ir pēc iespējas nepieļaut situācijas, kad bērna drošība, tostarp veselība un dzīvība, tiktu pakļauta apdraudējumam. 

Nereti vecāki uztic 7 gadu vecumu nesasnieguša bērna uzraudzību citam bērnam, kurš jaunāks par 13 gadiem un kuram pašam vēl nepieciešama uzraudzība. Pat tad, ja bērns ir šo vecumu sasniedzis, jāizvērtē viņa brieduma un attīstības pakāpe. Jo mazākais bērns cietīs tādēļ, ka ir atstāts bez pienācīgas uzraudzības un aprūpes, var tikt vērtēta gan vecāku, gan bērnu uzraugošās personas atbildība. Ar uzraudzību tiek saprasts, ka bērnam līdz 7 gadu vecumam ir jāatrodas vecāku vai citu personu uzraudzībā, proti, viņu nedrīkst atstāt vienu – ne dzīvoklī, ne rotaļu laukumā, ne uz ielas, ne arī lielveikalā vai citā vietā. 

Cik gadu vecu bērnu drīkst laist vienu uz veikalu vai rotaļu laukumu? 

Vecāku uzticēšanās un pārliecības līmenis, ka bērns tiks galā ar viņam dotajiem uzdevumiem un dažādām dzīves situācijām, aug ar katru brīdi, kad bērns kļūst patstāvīgāks. Katram bērnam, protams, ir savs psiholoģiskās nobriešanas temps. Tomēr, lai nebūtu vienmēr jāvadās pēc izteikti individuāliem scenārijiem un vienlaikus sakārtotu vecāku atbildības tiesisko pusi, valstī ir radīts vienots juridiskais ietvars, definējot vecuma robežšķirtni, kuru pārsniedzot bērni iegūst mazliet lielāku patstāvību. 

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24. panta sesto daļu vecākiem vai personām, kuru aprūpē bērns nodots, ir pienākums neatstāt bērnu līdz 7 gadu vecumam bez pieaugušo vai personu, kas vecākas par 13 gadiem, klātbūtnes. Tas nozīmē, ka bērnu, kurš sasniedzis 7 gadu vecumu, drīkstētu, piemēram, vienu laist spēlēties piemājas rotaļu laukumā. Teorētiski un likuma izpratnē tā ir, taču vienlaikus jāvērtē arī situācijas raksturs un apstākļi, kādiem bērns tiek pakļauts. Tas skaidrots arī Civillikuma 177. pantā, kur noteikts, ka līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā, proti, vecākiem ir pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. 

Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu, savukārt uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās puses apdraudējuma novēršanu. Vienkāršiem vārdiem, skaidrojot normatīvajā regulējumā pausto, bērna vecāku pienākums ir katrā situācijā individuāli izvērtēt, vai 7 gadus veca bērna atstāšana bez uzraudzības neradīs draudus bērna drošībai un veselībai. 

Cik ļoti uzraugām savus bērnus, un vai esam gatavi uzticēt bērnu pieskatīšanu citiem? 

Lai noskaidrotu, kāds ir pieaugušo lomu sadalījums ģimenē un attiecības ar bērniem, mājokļu attīstītājs “Bonava Latvija” kopā ar Latvijas vecāku organizāciju Mammamuntetiem.lv šī gada septembrī veica aptauju, izvaicājot gandrīz tūkstoti vecāku. 

Papildus jautājumiem par iesaistīšanos dažādu ikdienas mājas darbu veikšanā respondentiem tika lūgts sniegt viedokli arī par bērnu pieskatīšanu. Uz jautājumu, vai mēdzat laist savus bērnus vienus spēlēties pagalmā bez pieaugušo uzraudzības, gandrīz 52% respondentu atbildēja noraidoši, savukārt 6% atzina, ka to dara tikai situācijās, ja pagalmā ir vēl citi bērni. Vienlaikus 30% vecāku norādīja, ka uzskata savu piemājas pagalmu par pietiekami drošu, lai viņu bērni tajā varētu atrasties vieni. 

Tāpat aptaujas dalībniekiem tika jautāts par gatavību savu bērnu pieskatīšanu uzticēt kaimiņiem. Apkopojot atbildes, atklājās, ka kaimiņu palīdzību šādam mērķim līdz šim izmantojuši tikai nedaudz vairāk par 11% vecāku, no kuriem 1,6% to vairāk neplāno darīt, savukārt 9,4% noteikti izmantos arī turpmāk. No tiem, kuri kaimiņu palīdzību bērnu pieskatīšanai līdz šim nav lūguši, 7% to būtu gatavi apsvērt nākotnē. 

Drošība sākas no uzticēšanās un draudzīgu attiecību veidošanas

Aptaujas dati rāda, ka vecāku piesardzības līmenis gan iet roku rokā arī ar neuzticēšanos vistuvāk dzīvojošajiem cilvēkiem – kaimiņiem. “Ēkās un to pagalmos ar videonovērošanu cilvēki jūtas drošāk, tomēr nekas nav tik efektīvs kā kaimiņu modrās acis. Ja varam uzticēties cilvēkiem, kuri dzīvo līdzās, ikdiena ir daudz drošāka un ērtāka. Vienlaikus arī pašiem ir jāspēj radīt uzticēšanos savos kaimiņos,” iesaka “Bonava Latvija” pārdošanas un mārketinga vadītājs Kaspars Ekša. Tiesa, Latvijas iedzīvotāju attiecības ar kaimiņiem patlaban biežāk raksturojamas kā distancētas. 

Saskaņā ar “Bonava Latvija” 2021. gadā veiktas apkaimju kopienu aptaujas rezultātiem tikai 16% iedzīvotāju savus kaimiņus pazīst ļoti labi un attiecības sauc par draudzīgām. Turklāt Rīga izceļas ar vislielāko distanci kaimiņu attiecībās – 63% gadījumu tās raksturo vien pavirša sasveicināšanās vai arī kaimiņi nav pilnībā pazīstami. Tajā pašā laikā dažādos pētījumos pierādīts, ka spēcīgas sociālās saites ar tuviem draugiem, arī kaimiņiem, ir ļoti svarīgas cilvēka labklājībai un labsajūtai. Vēl vairāk – noskaidrots, ka, pat tikai sasveicinoties ar kaimiņiem, cilvēki jūtas par 50% laimīgāki. Cilvēki, kuri biežāk sazinās ar kaimiņiem, apgalvo, ka arī jūtas drošāk savā apkaimē, savukārt drošības sajūta ir faktors, ko cilvēki vērtē kā vissvarīgāko, lai viņiem patiktu atrasties un dzīvot savā apkaimē. Līdz ar to attiecības ar apkārtējiem lielā mērā nosaka arī to, cik lielu uzraudzību veltīsim saviem bērniem. Perfektā pasaulē, kur valdītu tikai harmonija un draudzība, pārliecība, ka ar mūsu atvasēm pagalmā, uz ielas vai parkā nekas slikts nenotiks, visticamāk, būtu daudz lielāka. Pasauli, protams, vienā dienā neizmainīsim, taču kļūt draudzīgākiem pret līdzcilvēkiem mums apkārt – tas gan ir paveicams.  

Valsts policija, mājokļu attīstītāja “Bonava Latvija” un Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv vērš uzmanību uz to, ka ir būtiski izvērtēt riskus un pieņemt atbilstošus lēmumus bērnu uzraudzībā.

Ieteikumi drošībai iekštelpās

Bērns ir pakļauts dažādiem riskiem ne tikai ārējā vidē, bet arī mājās, tādēļ ir ļoti svarīgi nodrošināt bērnam drošu vidi atbilstoši vecumposmam un attīstības līmenim. Tās ir pamatlietas, kas neprasa lielus ieguldījumus, bet var pasargāt vai pat glābt dzīvību. Piemēram, nostiprināt mēbeles tā, lai bērns neko nevar uzgāzt sev virsū; nodrošināt, lai elektrības rozetēs neko nevar iebāzt; mēbeļu stūrus padarīt netraumatiskus; karstus dzērienus novietot bērnam neaizsniedzamā vietā; ēdienu gatavot uz tālākā plīts riņķa; logus atvērt tikai vēdināšanas režīmā; sadzīves ķīmiju un medikamentus glabāt bērniem nepieejamās vietās; neatstāt pa ķērienam sīkas lietas, ar ko var aizrīties u. tml. 

Ieteikumi drošībai ārējā vidē

Valsts policija iesaka vecākiem jau iepriekš strādāt ar bērnu, lai viņu sagatavotu neparedzētām situācijām ārpus mājas – pārliecināties, ka bērnam ir līdzi piefiksēti vecāku kontakti (vārdi, uzvārdi, mobilo tālruņu numuri, dzīvesvietu adreses, vecāku darbavietu nosaukumi un adreses u. tml.), lai neparedzētu apstākļu gadījumā bērns neapjuktu un varētu sazināties ar vecākiem, pat ja viņam nav pieejams mobilais tālrunis vai tas ir izlādējies. Tāpat svarīgi jau iepriekš pārrunāt, pie kādiem pieaugušajiem bērnam šādās situācijās būtu vēlams vērsties pēc palīdzības, proti, lūkoties pēc tuvumā esoša cita pieaugušā ar bērnu, pie veikalu pārdevējiem, apsargiem, pazīstama kaimiņa, tuvumā esoša policista u. tml. Svarīgi jau iepriekš sagatavot bērnu un iedrošināt, lai bērns nekautrētos meklēt palīdzību un mēģinātu sazināties ar vecākiem. Tamlīdzīgās situācijās aicinām arī vecākus nepārvērtēt sava bērna prasmes un ņemt vērā, ka īpaši jaunāku bērnu potenciālā reakcija prombūtnē no vecākiem var būtiski atšķirties no ierastās: piemēram, ikdienā aktīvs un komunikabls bērns nedrošā situācijā var kļūt pilnīgi noslēgts un neparedzams. 

Ja bērns jau ir skolēns, ieteicams kopā mērot ceļu no mājām līdz skolai un atpakaļ, pārrunājot maršrutu un vēršot bērna uzmanību uz drošu uzvedību. Ja bērns vienatnē pārvietosies ar sabiedrisko transportu, ieteicams šīs darbības sākumā veikt kopā, pieaugušā pavadībā, un pārliecināties, ka bērns zina, kurā transportlīdzeklī (numurs, maršruts) ir jāiekāpj un kurā – jāizkāpj. Būtiski pārrunāt, ko darīt, ja ceļā atgadās kas neparedzēts – piemēram, ja gadās izkāpt nepareizā pieturvietā un mazais neorientējas nepazīstamā vidē. 

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here