Kādu rītu braucot autobusā nācās saskarties ar tādu problēmu, kad es nepalaižot sēdēt vecus cilvēkus, jo es redz esot jauna un vecus cilvēkus nesaprotot, es sadusmojos ne pa jokam, iekšā man viss vārījās, bet neizdvesu ne skaņas, vien skatījos pa logu un lasīju žurnālu un turpināju sēdēt, neskatoties uz to, ka vecās, pārmālējušās( viņas patiešām bija ļoti stipri sakrāsojušās, es pat teiktu pārspīlējušas ar make – up) krievu tantes uz mani ķērca, ka viss autobuss skanēja.Vien vīrietis , kurš sēdēja man blakus smīnēja( tik nezinu par ko). Es pat nemaz nesēdēju priekšā, kur it kā būtu obligāti jālaiž sēdēt veci cilvēki un mazi bērni. Turklāt viņas nobrauca tikai divas pieturas, bet es mēroju savu garo ceļu uz darbu no Imantas uz Teiku. Pēc mana ārējā izskata spriežot šķiet, ka esmu ļoti jauna, bet patiesībā man jau ir 27,un piemēram, ja es būtu stāvoklī un tāpēc nelaistu viņas sēdēt, piedodiet, bet dažreiz man šķiet, ka gados veci cilvēki ir bez cilvēciskām jūtām pret jaunajiem un tā ir nožēla,( lai gan ir un noteikti būs aktuāla problēma mūsdienās, ar piebildi, ak šī neaudzinātā jaunatne).Viņiem būtu jāatceras, ka paši jau ar tak bija jauni. Nav tā, ka es būtu neiecietīga pret veciem cilvēkiem, man pašai ir vectēvs un vecmamma, es viņus ļoti mīlu un viņiem palīdzu un esmu pret viņiem iejūtīga. Mani pārsteidz, ka cilvēki var būt tik agresīvi un paust savu agresiju pat autobusā. Tādā veidā tiek ievazāta agresija sabiedrībā, kaut gan manuprāt tā būtu jāizskauž.Un no kā gan rodas šī vardarbība? Tās ir agresijas sekas. Varbūt no malas skatoties,šķiet, ka es esmu tā agresīvā, bet tās krievu tantiņas izmeta frāzi, ka Maskavā jaunieši esot vairāk audzināti, tad man patiešām gribējās piecelties un pateikt, lai dodas uz savu Maskavu, savu dzimteni un nelien un nedzīvo Latvijas teritorijā, ja jau te ir tik slikti. Bet šodien jau manas dusmas ir mitējušās, vien prātā palikušas pārdomas. Pārdomas par agrsiju, pieklājības mēriem, iecietību pret citiem. Šobrīd man ir jau izveidojies savs stereotips par krievu tantiņām ( sorrryyy) un ne tas pozitīvākais. Neesmu jau tik ļauna, jo parasti vecus cilvēkus palaižu sēdēt sabiedriskajā transportā.Pēc visa pārdzīvotā manas domas nav mainījušās, jo zinu, ka ir veciem cilvēkiem jādod vieta sēdēt. Bet tajā pašā laikā,es uzskatu, ka veciem cilvēkiem ir jāsaprot arī jaunie, jo jaunieši jau arī mūsdienās daudz strādā,ir pārstrādājušies, pārcieš visādus stresus. Jaunieši grib dzīvot, nevis izdzīvot sabiedrībā. Mans secinājums ir būt iecietīgiem pret citiem cilvēkiem, bet neaizmirst mīlēt arī sevi un neļaut sevi pazemot,un ielaist agresiju – ļaunumu līdz sirds dziļumiem sevī.
