draudzība – pēdējā laika aktuālākais temats. varbūt tāpēc, ka tā tāda sāpīga tēma? es esmu apmierināta ar savu vecumu, stāvokli un visu vidi ap sevi, bet dažreiz pieķeru sevi ilgojamies pēc vidusskolas gadiem, kad ar draudzenēm pēc skolas gājām pastaigāties, pasēdēt kafejnīcā, papļāpāt. pietrūkst man tā visa. to klaču un smieklu, un satikšanos. tagad šķiet visi sēž mājās un draudzējas caur draugiem.lv un tas ir skumji, ka atsaka satikšanos ar izdomātiem iemesliem, lai tikai nevajadzētu izkustēties no mājas un izslēgt datoru. var jau būt, ka tiešām tā laika nemaz nav, lai satiktos un papļāpātu, varbūt tiešām visi citi ir tik aizņemti, ka es vienīgā šad tad domāju, ko lai dara. bet tomēr man šķiet, ka tas nav īstais iemesls. Jo draugiem laiku var atrast vienmēr, ja vien grib. bet kas tad mūsdienās nez īsti ir draudzība? iespējams pati draudzība kā tāda ir mainījusies, un es – romantiķe no pagājušā gadsimta, kad nebij mobilo telefonu un interneta, velti ilgojos pēc fiziskas kopā-pabūšanas. vai draudzība mūsdienās var pastāvēt tikai virtuālajā vidē? vai to var uzturēt dzīvu tikai ar virtuālo kontaktu, ka nemaz satikšanās nav vajadzīga? kaut kāda daļa manī kliedz, ka NĒ! nevar. bet ja citiem šķiet, ka var, tad man vienkārši būs sāpīga ieskriešana ar galvu sienā. un lai no tās izvairītos, ur jāpielāgojas laikam. un jādraudzējas virtuāli.
