19 C
Rīga
svētdien, maijs 16, 2021

par brīvām meitenēm

 

Brīvām meitenēm nav pienākumu; viņas pašas var izvēlēties, kurā sienā ar galvu skriet. To laikam sauc par sava ceļa meklēšanu, lai gan… nesaprotu, kāpēc vēl jāmeklē ceļš, pa kuru jau drošiem soļiem, paceltu galvu ej visu līdzšinējo mūžu un jaunu izvēlies, nonākot krustojumā vai ieraugot kādu vilinošu meža taciņu. Bet atgriežoties pie neesošajiem pienākumiem, brīvu meiteņu dzīvē nav arī rāmju un pieņemtu rīcības modeļu. Lai arī neviens no draugiem tā nedara (vai arī izliekas, ka nedara, jo tā, redz, neesot stilīgi (ārprāts, vai tiešām cilvēks ir tikai pūļa dzīvnieks?)), brīva meitene Lieldienās var doties apciemot mīļo vecmāmiņu laukos un viņas tikpat jauko māsu, kura arī, starp citu, vienmēr ar prieku uzspēlē kādu šaha partiju un pacienā ar svaigām zivīm, kuras iepriekšējā vakarā no jūras pārvedis viņas vīrs – pie jūras dzimis un audzis, mazrunīgs un skarbs, kā zvejniekam pienākas, vīrietis. Pēc tam pa smaržīgu zemes ceļu meitene var doties apciemot tuvējos kaimiņus, apjautāties, kā klājas, pastāstīt, "kā ta’iet pa to Rīg’", aplūkot teliņus, kas jau stipri paaugušies un diez vai atceras meiteni, kuru satikuši pagājušajā vasarā, un beigās tā starp citu atcerēties arī patieso nāciena mērķi un nopirkt nedaudz svaigi slaukta piena. Brīva meitene var neuzkavēties pie pusdienu galda, jo vecmāmiņa taču sapratīs, ka bērns, pa Rīgu dzīvodams, nav pietiekami daudz saules gaismas un svaiga gaisa dabūjis, turklāt sila priedes tagad noteikti izskatās daudz citādākas nekā tad, kad basām kājām un vējā sapinkotiem matiem viņa nebaidījās skraidīt pa brūnajiem, zemē sakritušajiem čiekuriem un rāpties augšā koka namiņā, uz kuru joprojām ved stingras trepes un kur joprojām atrodas vecā Moskviča koši dzeltenais aizmugures sēdeklis. Brīva meitene var neraizēties par to, ka pa ceļam dubļainajā, uzartajā laukā viņa varētu novārtīt vai pazaudēt balto kurpīti, viņa var vienkārši pasmieties par to, ka fotoaparāta baterijas nav uzlādētas, tāpēc pēc apmēram desmitā kadra tas atsakās darboties. Caur zariem līstošo saules gaismu, smaržīgo gaisu, putnu dziesmas, birstošo skuju un brakšķošo zaru skaņu tāpat vispatiesāk saglabāt var tikai atmiņā. Brīva meitene var pārnākt mājās dubļainām kājām, pinkainiem matiem, sasārtušiem vaigiem un mirdzošām acīm kā bērnībā. Un neviens viņai nejautās, kāpēc, neviens neliks tūdaļ izķemmēt no matiem vēju un aizdzīt smaržīgos zemes pikučus no kurpēm. Jo brīvām meitenēm nav pienākumu; viņas pašas var izvēlēties, kurā sienā ar galvu skriet.

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your name here
Please enter your comment!

Iepriekšējais rakstsshopaholic…
Nākamais rakstsdraudzība