Ne visu šajā pasaulē var nopirkt par naudu… Nevar nopirkt to pavasara sajūtu sirdī, ko dāvina strazda dziesma pie loga un tikko no zemes izspraucies sniegpulkstenītis. Jautrā upes čalošana laikā, kad krastmala ietinusies baltās ievziedu kupenās, kur skanīgi savu dzīvi stāsta lakstīgala, dāvā sirdij saules pieskārienu. Diena, kad mazie putnēni dodas savā pirmajā lidojumā kopā ar pieaugušajiem putniem, liek domāt par bērnību, kad, apguļoties dzeltenajā pieneņu pļavā, debesīs meklējām mākoņu aitiņas. Bērnībā viss dāvā priku, pat mazais, baltais taurenītis uz spārniem nes kādu sapni… Ir tik viegli dzīvot pasaulē, ja ir sajūta, ka kāds pasargās-vienalga, vai tas ir tētis vai mamma, vectētiņš vai vecmāmiņa, lai kur viņi šobrīd atrastos-blakus, vai kaut kur tālu prom… Atliek vien kā bērnībā uzsmaidīt dzīvei un izkausēt tās mazās ledus pārsliņas, kas iekritušas dziļi sirdī. Laimei nav veidola, to nevar nopirkt un nevar dāvināt, tā tikai reizēm spēlē paslēpes. Laime jāatrod sevī, savā sirdī-mīlot un ticot, ka gan saules staros, gan lietus lāsēs mīt laimes dimantiņi. Dzīve ir skaistākais, kas katram dots!!! 🙂 🙂 🙂 🙂 🙂 (l) (l) (l) (l) (l)
