Mīlestība? Vērtība, mokas, jūtas, kaut kas, ko nevaram atminēt jau kopš brīža, kad sākām pētīt, šo mistisko vārdu un visu, kas slēpjas aiz tā. Varbūt esmu par jaunu, bet varu bilst, ja viens harizmātisks jauniets izslīdz caur meitenes sirdi, uzreiz nenozīmē, ka viņš ir tas ĪSTAIS. Stastistika rāda, ka sievietes līdz 40 un vairāk gadiem meklē savu mīlestību, taču gadās ka 20 gados un augstāk apprecās un dzīvo laimīgi. Kad mēs varam zināt, ka viņš ir īstais? Vai tas būs tad, kad gan es gan viņš būsim pieredzējuši attiecībās un gatavi būt kopā, vai varbūt kad viņš dzērumā piedāvā un es pieņemu uzaicinājumu, bet varbūt pat tad, ja viņam ir draudzene, kura nav viņa otra pusīte, bet viņam tā liekas un es ceru uz labāko, bet kad mēs esam divatā un runājam mēs vienmēr pavadam labi laiku? Gadu pēc gadiem meitenes raud un pārdzīvo, cenšās atminēt jauniešu mīklas, taču nav vēl bijusi viena meitene, kura pasaka: “Es zinu visu, ko viņš domā!” Katras sievietes sirds dziļumos, rosās gariņš, kurš palīdz atminēt pretējā dzimuma noslēpumus, taču viņš nekad nesaka priekšā un nekad neiznāk no domām, lai teiktu kā kas ir, jo tad dzīve būtu tukša kā tuksnesis, bez oāzēm, neinteresanta. Zinot daudzus piemērus no draugiem, filmas romāniem, klasiķu romāniem, Romeo un Džuljetas piedzīvojumiem, viena lieta kļūst viennozīmīgi skaidra, ka mīlestība ir neparedzama. Visiem zināma klišeja, ka katram ir sava mīlestība un vienmēr sakam: “Mans laiks pienāks, vienmēr būs un vienmēr pienāks, un kad būs, tad es būšu laimīgākias cilvēks visā Visumā!” Bet, kas ir ja tā nav, kas tad? Situācijai vienmēr ir divas puses gan pesimistiskā, gan optimistiskā. Un analizējot, ko sieviešu dzimuma pārstāves, dara jau simtiem gadu, ir jāņem vērā visi kritēriji, bet nedrīkst arī paļauties tikai uz analīzi, jo sirdsbalss būs tas, kas neļaus, loģikai un saprātam pārkāpt robežas. Esmu iemīlējusies divas reizes un abas reizes bija mokoši mirkļi, jo mani upuri nezināja par pastāvošo mīlestību, ko jūtu pret viņiem. Kad tikko apskatos uz savu mīļoto cilvēku, un zināju, ka neesmu viņa interesēs, caur manu miesu triecās karsts aukstuma vilnis, kurš manu sirdsbalsi sasaldēja, bet saprātu uzkarsēja līdz bezsamaņai. Kaut arī abas iemīlēšanās reizes bija tik dažādas un tik mīklainas, ka tajos laikos, es lūzu kā plāna, caurspīdīga, trausla vāze, bez ūdens un puķēm tajā. Līdz šim mīlestība man asocējas ar pārdzīvojumiem, taču es zinu, ka viss man ir priekšā, jo emsu ļoti jauna un galu galā neskarta meitene ar ugunīgu nākotni un vienmēr optimistisku skatu uz dzīvi, vai cik situācija kļūtu tumša… (l)
