20 C
Rīga
ceturtdien, jūnijs 30, 2022

Vidējais aritmētiskais

 

Lielāko savas dzīves daļu esmu pavadījusi centienos būt kā visi, lai tagad – savos nedaudz pāri divdesmit – saprastu, ka nevienam normālie nav vajadzīgi. Ja pusaudža gados ir svarīgi būt kā visiem, lai būtu "visforšākie" draugi un "krutākās" ballītes, tad lielajā dzīvē šāds vidējais pelēkais cilvēks paliek nepamanīts. Mūsu dīvainības, atšķirīgie sapņi un mērķi ir tie, kas padara ikvienu īpašu un dod iespēju nodzīvot laimīgu mūžu. Esmu cilvēks, kura dzīve un pieredze ļoti uzskatāmi pierāda, ka domām piemīt milzu spēks. Kā par nelaimi, pati vēl neesmu to pilnībā aptvērusi un savā spītībā joprojām atsakos tam pa īstam noticēt un izmantot savā labā. Agrāk man bija vesels saraksts ar to, kas man vajadzīgs, lai būtu laimīga. Nu man tas viss ir. Bet joprojām mēdzu būt neapmierināta ar sevi un dzīvi. Jo, kā izrādās, ne jau tas, kas pieder un notiek, dara cilvēku laimīgu – bet gan tas, kas un kādi mēs esam visdziļākajā būtībā. Laimei ir jābūt tādam iekšējam stāvoklim, neatkarīgi no tā, kas notiek apkārt. Jo nekas, itin nekas no malas nepadarīs laimīgu. Tikai cilvēks pats. Tā nu es mācos atkal būt es pati, uzdrīkstēties būt citāda – tāda kāda esmu dziļi iekšā. Mācos būt atšķirīga. Velku palēnām ārā visu to, kas rūpīgi glabāts gadiem. Jo zinu, ka tikai tā spēšu sevi mīlēt, cienīt un būt patiesi laimīga. Un mīlēt un novērtēt to, ka mani sapņi piepildās un dara manu dzīvi pilnvērtīgāku. Paradoksāla un ironiska ir šī vieta, kas saucas – dzīve.

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

Iepriekšējais rakstses un visi citi
Nākamais raksts..