Reiz saviem draugiem biju uzdevusi jautājumu – kas piešķir viņu dzīvei jēgu? Cik dažādi ir mani draugi, tik dažādas bija viņu atbildes. Šodien man pašai jāatbild uz šo jautājumu… Vēl aizvien es domāju, ka tādas vienas lielās laimes un veiksmes formulas nemaz nav. Tā lielā laimes sajūta veidojas no daudziem maziem prieka un apmierinājuma mirkļiem. Protams, visa dzīve nav tikai prieks. Gadās arī pa asarai, bet tādi brīži vedina uz domām, ka manas asaras ir kā rasa. Rasa, kas veidojas no manu ilgu karstuma un aukstuma, kas dveš no maniem nepiepildītajiem sapņiem. Bet rasas uzdevums ir dot veldzi tiem krāšņajiem ziediem, kuri zied manas dvēseles un sirds dārzā. Manuprāt, ja uzdrošināmies atmest visu lieko, bet domās tik ļoti nozīmīgo, cilvēka labsajūtai vajadzīgs tik maz, bet reizē arī tomēr tik daudz. Kas vajadzīgs ir sirdij? Acu skats, kas sasilda. Viens no nedaudzajiem glāstiem. Mājas, kurās gribas atgriezties. Darbs, kas sagādā prieku. Drauga plecs, uz kura atbalstīties. Tikt saprastam, daloties savos sapņos ar tuvākajiem. Būt sadzirdētam. Spēja radīt, radīt jebko – šalli, zīmējumu, izšūtu glezniņu vai skaistu foto ar dzejoli draugam. Jaunatklāts mūzikas stils vai jauna grāmata zem spilvena. Spēja uz neprātīgu rīcību un smiekliem pat tad, ja kāda acīm tas šķiet nepiedienīgi. Tas piešķir spēku pateikties dzīvei. Jo vairāk pateicies, jo vairāk ieraugi, par ko pateikties. Šis ir mana spēka avots. Taču vislielāko spēku dod vārdi – tu esi mums tik ļoti vajadzīga! Nav nekā dārgāka par apziņu, ka esi vajadzīgs… saviem mīļajiem un draugiem! A.
