20 C
Rīga
ceturtdien, jūnijs 30, 2022

15.09.09 ;; 7:28

 

Labrīt, pasaule! Vai tu pēc manis ilgojies? Padsmit minūtes pēc pamošanās, tiek nolemts, ka skolas korim mani šodien neredzēt – tā vietā tiek dzerta karsta tēja un cerēts, ka uz ceturtdienas rīta kori gan mana balss jau būs labākā kondīcijā. Par spīti tam, ka šodien ir jauna diena un man ir jāsāk no sākuma, un ar labām domām, es tomēr nespēju skatīties tikai uz priekšu, jo nekas interesants vēl nenotiek – un tapēc es skatos atpakaļ, uz vakardienu un, īpaši, vakarvakaru. Atveru savu blogu un skatos uz to švako, blāvo tekstu, ko saucu par savu vakarvakara ierakstu. Vai tad tiešām bija tik slikti? Nē. Bet es to vēl mācos. Jau kuro reizi es pati par sevi smejos! Tad, kad ir labi, ir viegli teikt, ka skumt ir okei, šaubīties arī ir okei – neviens neesam perfekts, nekad viss nebūs ideāli un mēs visi esam cilvēki. Tad, kad ir labi, ir viegli teikt, ka es īpaši piedomāju pie savas cilvēcības, pie tā, ka ir normāli būt vājai, ka ir normāli pat raudāt – jo visam ir jābūt balansā, visam ir jābūt labi. Pateikt, ‘pēc katra melnā taustiņa nāk baltais’, un dzīvot laimīgi tālāk. Bet tad, kad nav labi? Tad aizmirstās visas pamācības un galvā ir tikai viens – pārtraukt sāpes. Aizmirst visu, visu, visu un, galvenais, pārtraukt sāpes. Padoties, pārstāt censties izdzīvot un iekļauties pelēkajā masā, pazaudēt oriģinalitāti un pazust – ja vien tas nozīmētu pārtraukt sāpes. Padomā tik, cik es esmu vāja! Kā tad būtu tad, ja mani spīdzinātu? Esmu gatava padoties pie pirmajām sāpēm. But then again, kā jau teicu – es vēl mācos. Mani vienmēr ir fascinējis tas, kā, rakstot šādus ierakstus, es attopos par to, cik esmu veca. Like, come on. Es atceros sevi pirms pāris gadiem – ārprāts, cik ļoti man šķita, ka visiem mani jāņem nopietni! Un tagad es smejos, jo zinu – pat es pati sevi toreiz neņemtu nopietni. Kapēc lai tagad kāds ņemtu? Bet zini, pasaule, notiek taču arī labās lietas. Piemēram, vakarvakarā, kopā ar draudzeni, bijām uz baznīcu. Precīzāk, gāju es – un viņa gāja līdzi, paklausīties. Tagad katru pirmdienu tur ir iesvētes lekcijas, decembrī būs iesvētības. Vasaras gaitā izlēmu, ka gribu iesvētīties, un tagad, no septembra sākuma, aktīvi eju uz lekcijām. Un pēc tam nāk miers, nāk pārliecība un nāk iedvesma – es neesmu viena. Lai tur vai kas, lai arī kādas teorijas būtu Neticīgajiem (kaut arī visi jau esam ticīgie, tikai, jautājums – kam ticam?), es palieku pie sava. Dievs ir un esmu arī es – un tieši sevis vērta. Jo ir viegli panākt, ka kāds cits Tevi iemīl, taču visgrūtāk ir iemīlēt pašai sevi. Panākt, ka iekļaujies pašas noteiktajos standartos un attaisnot pašas cerības un sapņus. Nelikt sev vilties.. Nav viegls darbiņš – bet kas tad cits varētu būt mūsu uzdevums uz šīs zemes, ja ne tieši tas? Pasmaidi, jo šodiena noteikti izdosies – un rītdiena arī! 🙂 xo, S.

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here