5 C
Rīga
ceturtdien, aprīlis 15, 2021

sirds’silti.

 

šodien jau tie vējuvēji ir pierimuši, un par vakarnakts gaudošanu un lapu bezkaunīgo raušanu liecina vairs tikai lauztie zari grāvjmalēs un "akdievsakšausmas" ziņas televīzijā. nē, nē, man nav nekas pret vēju. arī pret lietu un aukstumu ne. es vakar sapratu, cik tālu mēs esam no dabas. no tāda īstuma, patiesuma un vienkāršības. runa vispār ir ne tik daudz kā par dabas varenību, kā par sajūtām. un, lai jums vieglāk saprast manu nakts melnuma atklāsmi- es dzīvoju tādos puslīdz laukos, privātā mājā ar mammu, omi, diviem suņiem un kaķi, mācos vidusskolā, no dzīves īpaši neko daudz nesaprotu un interesantākā un tajā pašā laikā neizprotamākā lieta pasaulē man liekas cilvēki. tad nu tā. ar mazo biogrāfiju būtu tā kā cauri. par vakarvakaru… man vakar nebija elektrības (un, taisnību sakot, nav vēl joprojām. nu tikai vannasistabā. kā es tgd sēžu pie datora? ak, ja jūs redzētu to vadu mudžekli, pa visu māju.. pagarinātaji, pagarinātaji, pagarinātāji…) jā, vai arī jums liekas, ka es vislaik novirzos no tēmas? vakar elektrības nebija vispār. un man sākumā likās, ka es sajukšu prātā vai nomiršu no garlaicības. nekāda datora, interneta, televizora, pat gaismas, lai varētu palasīt. tikai pāris līdzjūtības īsziņas no klasesbiedra. bet ziniet? tas nebija garlaicīgākais vakars manā mūžā. arī sliktākais ne. tas nebija pat ‘parasts’. man tas patika. kāpēc? tāpēc ka beidzot es nepavadīju visu vakaru viena savā istabā pie datora, mamma neskatījās televizoru. beidzot mēs… aprunājāmies. tā vienkārši, tā no sirds. par neko. un, ticiet man, kļuva tā siltāk ap sirdi. tā sajūta, ka ārā plosās bezmazvai pats nelabais, bet tu sēdi te iekšā, siltumā, sirds’siltumā. šīs visas cilvēku izdomātās uzpariktes cilvēkus tikai šķir. vienkāršība vieno. tāpat arī šodien… es tikai pārliecinājos, ka dienu var sasildīt nejau biezas šalles un trīs džemperi, bet gan sirds’siltums. un tas sirds’siltums ir tik viegli saskatāms. nevajag nemaz filmas un pilčeres romānus. vajag īstus, mīlošus cilvēkus. un man bija neizsakāms prieks un milzonīgs smaids sejā par pārīti, ko šodien redzēju, ejam pa ceļu sadevušos rokās un liegi runājot. nu ‘pārītis’ skan tā varbūt nepiemēroti, jo vieņiem bija vismaz sešdesmit gadu katram, bet citu vārdu es nespēju šobrīd piemērot, viņi BIJA pārītis. tas, lūk, ir sirds’siltums. un tas tiešām sasilda. sirdi, rokas, prātu. jā, mīļie, aprunājieties ar sev tuvajiem aci pret aci nevis skaipā. runājiet vienkārši par neko. par neko, bet no sirds. ieklausieties. un kļūs sirds’silti. un uzziniet, cik ipatīkami ir no rīta pamosties no apskāviena nevis dedzinošās spuldzīšu gaismas. sasildiet sirsniņas.

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your name here
Please enter your comment!

Iepriekšējais rakstsRudens un ziemas tendences veikalos Parfois
Nākamais rakstsšistas