Heisā, hopsā, liekam jaunu bildi iekšā! 🙂 Viss pamazām ieiet atpakaļ tajās sliedēs, kas bija līdz šim. Tas emociju pacēlums, kas bija pēc tikšanās, nu sāk aprimt un dienas rutīna dara savu. Zinu, ka tā ir labāk, jo, ja nebūs tā, tad nebūs it nekā. Bet es negribu it nekā! Vienreiz jau tam izgāju cauri, un otrreiz negribu. Ja jau viss izvērtās tā, ka viņš atgriezās un gāja vēl tālāk, tad tam ir kaut kādi iemesli.. Gribētos jau domāt, ka šie iemesli esmu es un mūsu savstarpējās simpātijas! 🙂 Bet vai to var tā pavisam droši zināt? Nojaust – jā, bet zināt… Un atkal nonākam pie tā, ka bail jautāt.. 😀 😀 😀 Gan jau! Saņemšos kādu dienu drosmi un pajautāšu! Atceries, kā viņš teica – nu vai tad tu tāda bailīga esi? 😀 😀 Vienu dienu apsēdos un sāku lasīt visas viņa vēstules pēc kārtas – tās, kas tapušas no pašiem sākumiem.. Ko tik mēs nerunājām… atkal nācās smaidīt visu dienu! 😀 😀 Un radās spožā ideja – sakopēt visas tās vēstules un saglabāt vienā dokumentā – interesanti, cik lappuses tur sanāktu?! 🙂 varētu taisīt mapīti – mūsu sarunas… Kad paliktos skumji, varētu paņemt un palasīt… Vai zini, viņam vispār ir bijušas daudzas tādas spārnotās frāzes… Un es ņēmu un sarakstīji tās uz līmlapiņām, aplīmēju visu monitora apakšējo malu un tad strādājot uzmetu acis un smaidīju.. Smieklīgi no malas izskatījās, bet likās – tik mīļi… Atkal smaidu… jebkura lietas, kas saistās ar viņu, liek smaidīt, katra doma, katrs mirklis.. forši! Turpinām smaidīt!!! 🙂 🙂 🙂 25.11.2009.
