Prieks mijas ar dīvainām izjūtām! Prieks par to, ka atkal viņu satikšu.. pavisam drīz! Es taču to tik ilgi gaidīju! Simtām reižu izdomājos domās – vai viņš grib mani satikt vai nē, vai man to vajag, vai nē, kā būtu labāk, utt. Gribas atkal viņu redzēt, to smaidu un acis.. Gribas viņam pieskarties.. citādi, kaut arī esam jau tikušies, viņš man tāda nereāla parādība šķiet, mazliet mistiska… sajust viņa ādas siltumu… ir sajūta, ka no pieskāriena viņam caur manu ādu izstrāvos kaut kas kā tāda elektrība… Gribu pārbaudīt… 🙂 Bet dīvainas izjūtas uznāk, kad iedomājos, ka man šis prieks ir jānoslēpj, jāpatur sevī un es nevaru nevienam, nevienam to izstāstīt… Pat ne izrādīt… un ir jādomā atrunas, lai dabūtu šo brīvo laiku sev, tikai sev, lai varētu darīt ko gribu… tikties ar viņu… bet atrunas – tie ir sava veida meli, noklusējums… tas man nepatīk… 🙁 🙁 Kāpēc šo tikšanās prieku ir jāaizēno šai dīvainajai sajūtai??? Ceru, ka tas pāries… Bet laikam jau tā ir tā saprāta balss, kas runā un saka – nedari to, kamēr sirds kliedz – nē, dari, jo Tev to vajag! Vai tiešām vajag??? :/ Kamēr atruna bija galvā, tā nešķita tik smaga, kā tā kļuva tajā brīdī, kad to skaļi pateicu… Vai tas pāries? Vai prieks beigās būs pārāks par šo sajūtu… Redzēsim… Varbūt tad te būs īstais laiks izvērtēt, ko es saņemu un ko zaudēju šī prieka dēļ.. Vai īslaicīgā prieka? Pie kā tas viss novedīs? Vai es vispār to gribu zināt? (t) 04.12.2009.
