Aizver acis. Izbaudi mieru un tumsu, kas tevi pārņem. Esi tikai pats ar sevi. Padomā, dažas minūtes, ko tu darītu, ja nekad acis vairs neatvērtu… Es ticu liktenim, ka mums katram ir piešķirts savs dzīves ilgums un mērķis, kas jāizpilda. Cik cilvēki tomēr maz zina par sevi! Mēs nezinām ne dzīves ilgumu, ne mērķi. Un tie, kuri nekad nav aizdomājušies par to, kāpēc cilvēks vispār ir uz šīs pasaules, nezin pat tik daudz. Katra jauna diena ir kā vēl viena dāvana, iespēja, kas jāizmanto, lai tiektos uz priekšu, lai sasniegtu kādu mazu mērķi. Jebkurš mazs darbiņš taču liek tev justies labāk. Pat vienkāršs „paldies” var likt justies labāk tev un arī otram, kam esi to pateicis. Lai kāda būtu mūsu katra misija uz zemes, mums visiem ir pienākums vairot labestību, prieku un laimi, ko sniedz mazie, jaukie sīkumi dzīvē. Sāc dienu ar smaidu, un tu redzēsi, ka visa pasaule uzsmaida tev. Priecājies, ka esi vesels, ka tev ir mājas, priecājies, ka paēdi brokastis. Es domāju, ka katra diena ir tik bagāta ar labiem notikumiem, ka tos visus nemaz nevar atcerēties. Tu nekad nevari zināt, kad būs pēdējā diena, kad redzēsi šo skaisto pasauli. Iedomājies, uz tās ir tik daudz iedzīvotāju, un jebkurš ir piedalījies pasaules veidošanā, pat pats to neapzinādamies. Arī tu esi daļa no tā visa, tieši tāpēc, neatstāj kaut ko nepadarītu, jo nekad nevari zināt, vai rīt tev atkal būs iespēja to izdarīt. Katra diena ir neatkārojama, jo tu nevarēsi to atgūt. Pusnaktī nomirst šodiena, nepieļauj, ka tai jāpazūd kā neattaisītai šokolādei, jo neesi pat mēģinājis to izbaudīt. Sāc dzīvot šeit un tagad, tev vēl ir laika. Dzīvo tā it kā katra diena būtu pirmā un pēdējā. Atver acis… 🙂
