Tuvojoties mīlestības svētkiem,ar vien biežāk rodas jautājums,kāda ir kļuvusi mūsdienu sabiedrība? Kur ir palikusi romantika,tāda,patiešām īsta?! Vai visi esam iestiguši bara instinktā un mūsu izpratne par mīlestības izpausēm sv.Valentīna dienā ir izplēnējusi un ir palikušas tikai banālas šokolādes sirdis un nenozīmīga buča,piedevām teksts : ”Sveiciens mīlestības svētkos!” Vai tad mīlestība ir tādi paši svētki kā dzimšanas diena? Nē,tas ir pavisam kas cits. Un nē,šeit neraksta mīlestības nīdēja,es tikai vēlos uzzināt,kur ir palikusi,tik tiešām,šī īstā un patiesā romantika,lieliskie un lieliskās,īstie un īstās…mūžīgi mūžos? Vai mūsdienās var sastapt kādu,kas nereiz nav bijis iemīlējies? Tie taču ir tikai tukši vārdi… šos sirds vārdus raksta it visur,pat uz toletes papīra… ”Es Tevi mīlu” – Mīlestība neslēpjas šajos vārdos. Tā mīt tikai un vienīgi sirdī. Lai arī kāds to noliegtu,tomēr visi visvairāk par visu mīl sevi. Šo mīlestību pazīst ikviens,to var daudz labāk noraksturot nekā to,kā to pateikt otram. Kas īsti ir mīlestība,to var tikai katrs pats,jo katram pret sevi tā izpaužas pavisam savādāk…katrs zin,kāpēc un cik ļoti sevi mīl. Mīl rūpēties par sevi,pažēlot,uzsmaidīt un mīl dzīvot dzīvi tādu kāda katram tā ir dāvāta. Vai mūsu sabiedrības galvenā daļa ir kļuvis sekss? Nenozīmīgs,lēts sekss? Jautājumu ir miljoniem… tikai atbildes nevienas. Jo neviens nespēj izskaidrot,kur pazudušas tādas lietas kā vēstules,rakstītas ar roku mīļotajai… serenādes. Izcilie mīlētāji.Poētika.Dzeja.Mīlestība. Tas viss šķiet tik sens,gadsimtīgs..Taču bieži vien tas trūkst.Tas trūkst mūsdienu sievietēm… un varbūt kādreiz mūsdienu vīrieši,paņem rokās grāmatu,kas smaržo pēc bibliotēkas,sajūtot to smaržu,un izlasot izcilu mīlētāju vēstules savām vienīgajām..varbūt… ”Mūžam tavs Mūžam mana Mūžam mūsu” ( Voltērs)
