šorīt brienot pa sniegu un klausoties savu mp3 izlasi pēkšņi atskārtu, ka raudu. kaut kāds emocionāls saviļņojums uznācis. tātad, koncentrēšanās spējas un ražens darbs norakstīts priekšlaicīgi. protams, pirmā stunda darbā kā jau ierasts – jāaklimatizējas darba galdam, papīru gūzmai, kaitinošajiem kolēģiem un darba pienākumiem. hmm, kas lēcies? šķiet mana nostaļģiskā dziesmu izlase aizsūtījusi manu garstāvokli nokārtoties :-/ nu ko, ierastais rituāls – darba dienu sākt ar draugiem.lv jā jā, darba laikā, cik nožēlojami. un pēkšņi skatos – opā! kārtējās kāzu bildes pavīd manu draugu galerijās. nesaprotu … pārlapojot atmiņā pēdējos 7 gadus kopš vidusskolas beigšanas gribot negribot jāsecina, ka visas skaistās, inteliģentās un interesantās skolas biedrenes ir apzīmogotas ar vecmeitu statusu. jā, cīnās un mokās savās attiecībās, bet patiesi laimīgas nav. bet pelēkās peles, uz kurām ne viens pat i nepaskatījās nu jau ir precētas bērnu mātes, ar lieliskiem vīriem, ģimenes ligzdiņām, skaistiem/ģimeniskiem atvaļinājumiem vismaz 2 x gadā. hmm, likteņa ironija?
