Kārtējā reize, kad esmu ar prātu kādā ieēdusies. Vienmēr nosolos, ka tā vairs nedarīšu, tam nav jēgas, tās ir tiaki manas izdomas un sakāpinājums, tā pat nav iemīlēšanās, tik tāda bērnišķīga domu piesaistīšana. Kaitina, ka čekoju vai viņš ir online, vai viņš ir zvanījis, rakstījis, vai to darī, gribas zināt, kur ir un ko dara. Jēgas, nu nekādas. Esmu sapratusi vienu, jo mazāk domāju, lasu, skatos filmas par attiecībām, jo vieglāk dzīvot, nē, nopietni, viss tas mēdiju spiediens un ideja, ka ”mēs” zinām kā ir pareizi, vienkārši iezūmo tā, ka liekas, ka katrs otrais kaimiņu Janka ir mans īstais, un tad ir iecepiens. Neviens ne vienam nepieder un laikam tā sajūtas, kas mani vel ir tas, ak gaidu, kad uzmanība tiks izrādīta man, man vajag zināt, ak es viņam pietrūkstu, ak viņš mani vēlas redzēt, dzirdēt… kad tas notiek, vai ir tik labi? nezinu gan, bet tā sajūta kā sunītim, gribas būt kādam vajadzīgai, gribas, lai es kāds mani vēlētos… bet nevajag pieķerties pirmajam, kas man izrāda uzmanību, jo tas viss varbūt.. tikai nekas.
