čau 🙂 šodienas virsrakstam ir īpašs zemteksts. redziet, salīdzinoši nesen (teiksim, pusstundu atpakaļ) es šos divus vārdus ieliku sev kā skaiptekstu. nepagāja ilgs laiks, kad man atrakstīja: >>> Cilvēks: i love you? / i like you? Es: kapēc cilvēki uzreiz pieņem, ka tas ir ‘i love you’ ? man vienkārši patīk tā frāze kā tāda un viss kas aiz tās stāv. ^^ <<< bet tā nu tas ir. tas ir vispārēji pieņemts sinonīms vārdiem “es tevi mīlu”, kaut arī trīs vārdos varētu pateikt tik ļoti daudz ko! un manai situācijai laikam vislabāk atbilst citi trīs vārdi – es esmu laimīga. sanāk taču trīs, vai ne? patiesībā ir tā, ka šī nav pirmā reize, kad domāju to, ko domāju (līdz tam nonākšu vēlāk), taču šī ir reize, kad es apsolos sev to neaizmirst. un te nu nāk mana ļoti sievišķīgā doma (un nesmejies) – es esmu sieviete. ļauj man paskaidrot – dzīvojot pasaulē, kādā dzīvoju es, to dažkārt sanāk aizmirst. man ir draudzene, kas valkā kerzas (visu cieņu, viņa ir viens no foršākajiem cilvēkiem pasaulē!). man ir tētis, kuru es ļoti mīlu, bet kurš ir ļoti pragmatisks cilvēks un skolo mani tajā pat virzienā. un es nenoliegšu, es esmu mājas vīrietis – dzīvoju kopā ar mammu un jaunāko māsu, tomēr es būšu tā, kura savienos vadus, salabos kompi, kaut nomainīs spuldzīti. tā nu tas ir, es nesūdzos, man patīk, ka es protu visu ko izdarīt, bet tas nedaudz kaitina. vai tas, kā es apņemos nebūt vāja, norakstot visas vājības un citas lietas. beigu beigās, es skatos spogulī un nesaprotu, kas īsti es esmu. man patīk tā pavasara sajūta, kad es nopērku Cosmopolitan – un arī par to ir vesels stāsts – es parasti pērku LV variantu (bet tas jau ir nopirkts un izlasīts), bet mana vājība ir UK variants (un ir starpība arī starp US un UK! bet es neiedziļināšos) – trīsreiz biezāks un vēeel foršāks. sliktā puse? viņš maksā 4.90ls. tomēr ir reizes, kad es neturos pretī kārdinājumam.. kā, piemēram, šorīt. tātad, es nopērku šo žurnālu, turu viņu rokās, kad izeju no GC, paskatos atspulgā un nopētu savus matus, kas nenormāli ātri aug, savu glīto lillā mētelīti.. un es, pavisam godīgi, sajūtos ļoti sievišķīgi. man ir vājība, es tai ļāvos un es esmu laimīga. bet tas vēl nav viss. matemātikas stundā es ar lielu ziņkāri lasīju garu un skaistu rakstu par intuīciju, priekšnojautām un zinātnisko pamatojumu zem tā visa. tas viss beidzās ar to, ka es izlasīju veselu rindkopu ar tekstu, kas tobrīd perfekti atspoguļoja manas sajūtas – bet labi, es tikšu tam pāri. un tad sekoja nākamā rindkopa par to, cik ļoti bieži mēs to ignorējam, pamatojoties uz loģisko saprātu un, kaut vai, domu, ka mūsu šaubām un/vai intuīcijai nav nekāda pamata. tas tāds niķis. tas beidzās ar to, ka es paklausīju intuīcijai. tad jau redzēs, bet šobrīd es vēl neesmu sākusi to nožēlot – es jūtos labi. jā, mana sievišķā vājība – bet es ar to lepojos. es lepojos ar to, ka esmu meitene, ar visām savām skaistajām vājībām – un, tai patā laikā, stiprāka, kā puse no tiem, kas ir man apkārt. es zinu, ko gribu un es zinu savu vērtību. žurnāla beigās bija skaists raksts par body confidence (kā to latviski smuki pateikt?) – aiii, kā es mīlu tos rakstus! jo, pašsaprotami, man – kā katrai meitenei, haha – ir entie kompleksi par savu izskatu un tā. kurai gan nav? šie raksti mani iedvesmo – un es atnāku mājās apmierināta ar to, kas es esmu un kas no manis sanāks. kā es mīlu to sajūtu – kad man nav bail. jo dažkārt man ir ļoti bail no tā, kas no manis dzīvē sanāks un kur es būšu, teiksim, pēc pieciem gadiem – bet tagad man nav, nē. kaut arī bailes ir mana sievišķā vājība, bet man nav bail. un tas viss slēpjas šajos trīs vārdos – es. esmu. laimīga. un tu? bet, turpinam, jo man šodien gribas runāt. vakar es pabeidzu lasīt (godīgi sakot – pārlasīt) Change of Heart, grāmatu, kuras autore ir burvīgā Jodi Picoult – es paskatījos jr.lv un tur viņa bija kā Džodija Pikulta – if you say so. anyway. Change of Heart ir grāmata par kādu sievieti (kura tobrīd bija astotajā mēnesī ar otru bērnu), kuras vīru un meitu pirms vienpadsmit gadiem nogalināja strādnieks Šajs, kas remontēja viņu māju. Vīrietim piesprieda nāvessodu, taču tikai tagad tas beidzot tiks izpildīts – laikā, kad sievietes otrajai meitai Klērai ir 11 gadu – un viņai vajag sirds donoru, jo meitene mirst. Un donors atrodas – Šajs. Viņš piedāvā ziedot savu sirdi Klērai, taču jautājums ir – vai Klēra un viņas māte var to pieņemt? Vai māte var ļaut savam bērnam pieņemt slepkavas sirdi – bet vai viņa var skatīties, kā Klēra nomirst? Pavidam iet reliģija, ticība un tās apšaubīšana, iet nāvessodi un to piemērotība mūsdienām, iet uzticība un izvēles. God, I love that book. Par spīti tam, ka lasīju jau otro reizi, vienalga nenormāli aizrāva un es nespēju viņu nolikt malā. Varbūt esat dzirdējuši par My Sister’s Keeper? Filma nesen iznāca, tiesa, ne uz LV ekrāniem, ar Kameronu Diazu un tā. Tā ir balstīta uz grāmatu – tā pati autore. Viņai ir daudz superīgu grāmatu, kaut pilnībā izlasīju tikai Change of Heart – bet taisos to tuvākajā laikā mainīt. Jel, es nevaru apstāties. Ir tik daudz, ko pastāstīt! Es varētu runāt un runāt. Bet tagad es iešu lakot nagus. Un man skan European Hit Radio, jo man vienkārši tā gribas. Un tad es palasīšu vēl savu Cosmo un pajautāšu kādam, ko viņš šovakar dara – pat tad, ja netaisos to cilvēku satikt. Vienkārši tapēc, ka es to varu. tu dzīvo tikai vienreiz un dzīve ir sasodīiiiti skaista. 🙂 xxx
