Es paņemu rokās grāmatu, atveru to un sāku lasīt… Pēdējo nedēļu laikā tā sākas mans vakars pēc mājasdarbu izpildes. Nezinu, kas ar mani ir noticis, jo, kā jau lielākajai daļai zināms – neesmu grāmatu fans. Smejoties varu teikt – laikam kļūstu veca. Lai vai kā, izdomāju vēlreiz izlasīt Paulu Koelju grāmatu "Maktuba". Es to nosauktu par dzīves laimes formulu. Nav noteikta sižeta, tēlu… tikai daudz atziņu un teksti, kas liek aizdomāties. Grāmata apliecina autora dzīves filozofiju. Kā jau katrā grāmatā, arī Maktubā esmu iemīlējusi veselu lappaspusi. Precīzāk – atziņu. To izlasot, es aizdomājos par to, cik daudz mēs zaudējam nepameiģinot. Mēs cenšamies sadzīvot ar visu tā, kā tas ir. Nepameiģinot, mēs paši sevi piesienam ciešāk resnam stumbram, kas neļauj mums kustēties… "Cirka ziloņu dresētājs izmanto ļoti vienkāršu paņēmienu, lai lielo dzīvnieku noturētu savā pakļautībā. Kad zilonēns vēl ir mazs, vienu tā kāju piesien pie resna stumbra. Lai kā nabaga dzīvnieks pūlētos, viņš nespēj atbrīvoties. Pamazām viņš pierod pie domas, ka stumbrs ir daudz spēcīgāks par viņu. Brieduma gados, kad zilonis jau ieguvis pasakainu spēku, atliek viņa kāju ar vienkāršu auklu piesaitēt pie kaut kā smaga, un viņš pat nemeiģinās atbrīvoties – tik labi viņš atceras neskaitāmos un veltīgos meiģinājumus. Un mēs esam tieši tādi paši kā šie ziloņi, mūsu kājas sapītas pavisiem vārgiem valgiem. Bet, tā kā jau kopš agras bērnības esam pieraduši pie šī neuzveicamā stumbra, mēs neuzdrošināmies kaut ko iesākt. Un pat nenojaušam, ka pietiktu tikai ar vienu drošsirdīgu soli, lai izbaudītu brīvestību visā pilnībā." Meiģināt un Nepadoties!
