Es noskūpstu savu vīrieti un izlecu no mašīnas izņemdama no aizmugurējā sēdekļa Torley pudeli un siera kūku. Savā laša krāsas kleitiņā un baltajās kurpēs dodos uz skolas salidojumu. Neesmu satikusies ar saviem klasesbiedriem kādus 6 gadus. Jo atteicos no pāris sanākšanām viena iemesla dēļ – Ralfs. Pamatskolas pēdējās klasēs viņš bija pirmais puisis ar ko es skūpstījos un zaudēju nevainību savā dārza mājā, vienpadsmitās klases vasaras sanākšanā. Mūs vienmēr saistīja kāds ķīmisks spēks. Tādēļ pēc 11. klases neesmu redzējusi viņu un ticu, ka tagad viss būs mainījies jo man ir jau savs liktenīgais veselus divus gadus un mums viss ir kā perfektajās kino filmās. Skolā ir liela burzma un tai viscaur es ieraugu savu bērnības draudzeni – Elzu, kas aši apskauj mani un velk uz mūsu klasi. Tur es satieku pārējos, bet viņa neredzu un sajūtos mierīgāka. Uz galda stāv šampanieša jūra, bet es apsolījos draugam, ka par glāzi nedzeršu vairāk. Bet tad, kad biju jau iekārtojusies ērti pie loga es dzirdu „Ralf, tu arī beidzot!”. Es negribēdama paskatos uz viņu un.. tas ir viņš tikai ar īsākiem matiem, vīrišķīgākiem vaibstiem un to pašu smaidu, kas joprojām liek kust katras meitenes sirdij. Viņš sasveicinas ar visiem izņemot mani. Tikai ik pa brīdim ieskatās man acīs ar nervozu skatienu. Pēc svinīgās daļas mēs visi dejojam un smejamies par bērnības trakajām lietām, līdz saprotam, ka galds ir tukšs. Raivis, lielais skolas pārzinējs, teica: „Skolas muzejā mēs nolikām vienu kasti ar vīna pudelēm”. Es pieceļos un automātiski sacīdama: „Es aiziešu pakaļ” izeju pa klases durvīm un uz kāpnēm. Muzejs bija piektajā stāvā un virs tā bija skolas tornītis. Es uzkāpju un jau grasījos vērt durvis, kad jūtu, ka siltas, pazīstamas rokas apskauj manus gurnus un lēnām slīd uz priekšu. Es ievelku elpu, bet neko nedaru. Tad jutu slitu dvašu sev uz kakla, uz auss.. notrīcu, pieveru acis. Mani apgriež riņķī un es ieraugu Ralfa brūnās acis, kas dega kā toreiz. Es nolaizu lūpas, paveru muti un, nespēdama neskatīties uz viņa lūpām, kas pusatvērtas saka: „Samtiņ, es nespēju tevi negribēt”. Es lēnām, bet cieši iegrābjos viņa kreklā un viņš pievelk manus gurnus klāt savējiem. Mēs skatāmies viens otra acīs un ir sajūta kā pirms vētras, liela negaisa.. klusums tikai elpas kā vēja brīzes sajūtam. Es satveru viņa matus un mūsu sejas lēnām tuvojas viena otrai. Līdz lūpas saskaras viegli un atgrūžas, mēs sākam viegli ar pār traukumiem skūpstīties līdz viņš iekožas maigi manā apakšlūpā. Es nespēju vairs būt mierīga un velku viņu uz tornīti. Tur es viņu piegrūžu pie sienas un sāku skūpstīt viņu mežonīgāk un ātrāk, viņa lūpas, kaklu stingro muskuļoto vēderu. Attaisu rāvējslēdzēju, izvelku ārā viņa dārgumu, nolaizu to no pamatnes līdz galviņai. Es nespēju atturēties un baudīju to kā saldu saldējumu vasaras tveicē. Viņš ievaidējās un man palika ar vien labāk un labāk. Es pieceļos kājās, viņš attaisa kleitas rāvējslēdzēju, tā nokrīt uz zemes, satverdams manu dibenu, paceļ un piespiež pie sienas mani, es apviju kājas ap viņa gurniem. Skūpsti kļūst ar vien karstāki, viņš sāk skūpstīt manu kaklu, krūtis. Tad viņš mani aiznes līdz krēslam, kas ir nolikts tornīša pašā augšā. Ralfs uzguļas man virsū, kādu brīdi mēs skatāmies viens otra acīs, tad lēnām viņš ieiet manī.. es atliecu galvu mazliet, viņš noskūpsta manas lūpas, es atbildu viņa grūdieniem, mēs abi kustamies tik ritmiski kā būtu viens vesels. Drīz vien abi jau lidojam no baudas, kas ar vien kļūst spēcīgāka un ātrāka līdz… abi sasnieguši pašu augstāko punktu nokrītam atpakaļ no lidojuma. Elpa norimstas un abi noskūpstām vēl vienu reizi viens otru. Tad pieceļamies, saģērbjamies, es jau dodos pēc vīna pudelē, bet viņš pēkšņi satver manu roku un saka: „Mēs vēl satiksimies”. Es nespēdama bilst ne vārds noskūpstu viņu un aizsteidzos pa kāpnēm lejā. Izskrienu ārā no skolas, paķeru pirmo taksi, kas brauca garām. Ielecu aizmugurējā sēdeklī ātri uzsaucu šoferim: „Uz Saulkrastiem!”. Šoferis pasmaidījis: „Jūs jaunkundz zināt, ka no domām nevarēsiet par Saulkrastos aizbēgt.”. Neiedziļinoties viņa teiktajā es apguļos uz sēdekļiem un skatos, kā pazūd skolas tornītis, stāvvieta, cilvēki…
