4.9 C
Rīga
svētdien, oktobris 24, 2021

This is not a love story, but it is a story about love.

 

Man kārtējais pārdomu vakars. Šovakar par poētiskāko tēmu, par mīlestību (tās fikcionālo daļu). Jau ilgu laiku uzskatu, ka tā nepastāv. Jā, kaut kur ideālajā pasaulē un starp ideālajiem cilvēkiem – varbūt… Bet ne šeit. Ne man. Diemžēl jāatzīst, ka vienīgais cilvēks, ko es jebkad esmu mīlējusi, esmu es pati. Egocentrisms tā pārākajā pakāpē, zinu. Man patīk hedonisma ideja, kad savu baudu un apmierinājumu (no jebkā!) izvirza priekšplānā un tas kļūst par vienu no galvenajiem dzīves virzītājspēkiem. Vailda lugas, Kafkas proza un Jeseņina poēzija… antīkā skaistuma paraugi mākslas izstādēs, Pinot Noir vai Syrah glāze skatoties talantīga režisora gara darbu… un vīrieši. Mans klupšanas akmens. Mirušie ģēniji un neeksistējošie tēli mani saista daudz vairāk kā mūsdienās pieejamais (…) kontingents. Man ir interesanti tikai līdz mirklim, kad sajūtu otra lielo ieinteresētību sevī. Tā nav sevis apliecināšana jeb zemā pašvērtējuma sekas… Tas ir mans dzīvesstils. Cilvēks savā būtībā ir daudz mazāk aizraujošs un unikāls, – jāatzīst, ka starp lielāko daļu var savilkt paralēles, par kurām neviens nepriecātos. Jau sen to saucu par lauvas instinktu – pamanīt, noķert un pagaršot… un atstāt. Te nu es esmu. Ar neiespējamas mīlestības mokām un kārtējo sarkanvīna pudeli, jo vismaz garšas un smaržas eksistencē es vēl pagaidām nešaubos. Pavadījumam: Massive Attack – Paradise Circus

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your name here
Please enter your comment!

Iepriekšējais rakstsDraudzības kodekss
Nākamais rakstsstarts