Šie viennozīmīgi bija vieni no manas dzīves skaistākajiem mēnešiem – jā, šaubu un pārdomu pilni, taču tik bagāti ar pašām patīkamākajām emocijām.. Tās skudriņas, kuras šogad tik ļoti bija iecienījušas manu muguru… vai taureņi, kuri mitinājās manā vēderā… (l) Iemīlēšanās ir dzīvība. Tā ir dzirkstele, kura liek dvēselei mirdzēt. Kura liek ticēt skaistajam arī ārpus ierasti perfektajiem rāmjiem un uzskatiem. Kura liek ļauties – gan paļauties, gan pakļauties… (s) Atvērt un atvērties. Tā dara tik daudz, šķietami nedarot neko. Jāsaka, ka šajā laikā esmu ļoti daudz ko iemācījusies. Būt mierīgai un uzticēties. Un šķiet, ka esmu tuvu arī atziņai, ka, jo vairāk mēs vēlamies, lai kāds mums pieder, jo tālāk mēs no tā esam.. Jo piederēt nav iespējams. Var ļaut būt blakus. Un tas ir lielākais, ko cilvēks otram var dot. Klusumu, esot kopā. Novērtējiet to, kas ir, nevis meklējiet to, kā nav. Mans ieteikums jums, dāmas! 😛 *Uzgāju šo bildi, kura tik ļoti man atgādina vakardienas vakaru… Ironiski, ka romantika bija vismazākais, ko es no šīm attiecībām gaidīju un vēlējos, bet tieši visvairāk tās norisinājās visromantiskajā un skaistākajā laikā un vietā – karstajās vasaras naktīs pie jūras…
