Viņa raud. Asaras kā stikli pār vaigu veļas Un tad pienāk rīts Viņa atver acis un ceļas. Laiks nemēdz gaidīt, Ir jāiet uz priekšu Viņai vajagot smaidīt, Lai citiem nebojātu dienu. Atver skapi un izvēlas masku. Šodien lelle vai klauns?! Tad uzlīmē mākslīgo smaidu Viņai iekšēji kauns. Bet nav laika – ir jāiet. Pa plastmasa zāli Pretī halogēna saulei Kur tev sados ar vāli. Tad cirka direktors Sāk izrīkot šovu Un, ja viņš gribēs Tev sejā iemetīs plovu, Bet tev jāturpina smaidīt. Viņi raudāt var liegt. Lai jau izrīko miesu, Bet dvēseli neaizsniegt.
