Vakar,aizbraucot pie māsas uz mazpilsētu, ārpus Rīgas..pašā vakarā sapratu,ka nevēlos palikt pa nakti,bet doties uz savu plašo gultu, pie sava vīrieša..tā kā māsas vīrs vēl bija darbā(kas parasti mani ved šo gabaliņu līdz AO)..tad nu bija jāmēro ceļš līdz autoostai apm 4km ar kājām, vienai pašai..no sākuma uzzvanīju savam draugam, ar ko norunājot 15 min, telefons izlādējās..biju domājusi ceļu noiet runājot ar viņu vai sliktākajā gadījumā klausoties mūziku, tagad gāju pavisam viena.. Jocīga sajūta-pilnīgs klusums, pat nezinu ar ko lauku iemītnieki bija nodarbināti,ka nedzirdēju nevienu putna čivināšanu vai sienāžu kaitinošo dūkšanu.. Nebija nekā kam pievērst acis, neviena objekta par ko aizdomāties vai nodarbināt savu prātu..tikai ceļš un lauki.. Vispār esmu cilvēks,kas izbauda "vienvientulību", taču dzīvojot Rīgā, tas ir savādāk, tu ej pa ielu, it kā viens, apdomājot "savas lietas" ,taču tavas acis un prāts neapzināti pievērš uzmanību cilvēkiem uz ielām,mašīnām, izpārdošanām, līdz ar to tu domā par lietām, par kurām nemaz nesi plānojis un tev nav vajadzības domāt.. Un šeit es biju viena..kad to atskārtu, bija tāda sajūta, ko vēl nekad nebiju ar sevi izjutusi-neērta sajūta, it kā ar tikko iepazīstinātu cilvēku, kad tu domā-ko lai tādu pasaka,lai pārtrauktu neveiklo klusuma brīdi?! Neveiklo brīdi pašam ar sevi?! Vai man nav par ko "runāt" ar sevi, vai arī viss ir pārāk labi, lai kaut kas nomāktu manu prātu?! Taču šis klusums pamazām manī rosināja tematus, jautājumus, situācijas par kurām es vēl nekad nebiju domājusi.. tad varbūt tas ir laiks, lai uzdotu jautājumu, kurus es sev vēl nekad neesmu uzdevusi..un līdz ar to saņemtu atbildes, kuras vēl nekad neesmu saņēmusi.. 🙂
