hm.. ko darīt kad gribas kādu siltu cilvēku sev balkus gultā šajās aukstajās dienās, bet nevien nav. kā tas ir, kad neviena nav? ir, ir pilna pasaule, bet ir apnicis izlikties, ka satikties, pamīlēties, pēc kāda laika atkal satikties un pamīlēties, ak man tas ir normāli un tas ir tas, ko es vēlos. nē, ne tuvu tam. man gribas uzticēties. neiespringt, vai tas ko viņš teica ir domāts tā, vai tomēr viņš do’māj kaut ko vairāk to sakot. man gribētos, lai visi kļūst mazliet vienkāršāki un beidz spēlēt spēlītes un beidz gaidīt īstos brīžus, kad varēs sākt dzīvot. man ir apnicis iziet uz kompromisiesm, kas īstenībā ir pilnīgi pretēji manām sajūtām, tikai lai kaut mazliet mazāk justos vientuļa un viena. ir moderni teikt, ka jāmāk justies labi ar sevi, bet vai tas nav visvieglākais- tas ir pilnīgais komfots, un tad sāk aizmirst kā ir būt kopā ar kādu un piekāpties, bet cik daudz ir tā robeža, kad tas jau par daudz? 🙂 es atvainojos, vienkārši nogurms, ilgas pārdomas un vienkārši vēlem, vienu rītu pamosites un būt labi. novēlu jums katru rītu pamosties ar sajūtu, ka viss ir tieši tā kā tu vēlies!
