Neskatoties, ka ir Ziemassvētki, šis ir kārtējais svētdienas vakars un pēc ierastās filmas rodas daudz sakrājušos kunkstienu, piemēram, es laikam neatradīšu to īsto puisi vai atkal neko jēdzīgu rīt neizdarīšu. Es meklēju kko izklaidējošu istabā, jo interneta tīmeklis ir jau pārlūkots līdz ausu galiņiem. Aizgāju noņēmu kosmētiku un uzvilku savu lielo t-kreklu un īsos zvaigznīšu šortiņus, neskatoties, ka ir tikai deviņi es vairs nezinu, kā sevi izklaidēt! Vēlreiz aizgāju uz tualeti un ieskatijos spogulī, aplūkoju mazliet zilos riņķus zem acīm, iesārtušus vaigus, skatos uz sevi un domāju, kas pie velna notiek? Nekas nenotiek! Un tad pamanīju – nav smaida, nespēju atcerēties, kad es patiesi smaidīju pēdējo reizi. Kaut es krietnu laiku sevī iestatu pozitīvo noskaņojumu es pati nejūtos tik pozitīvi. Uztaisīju tēju, jo aizliedzu sev pārāk vēlu dzert kafiju, ieveļos gultā un paņemu Cosmo žurnālu, kuru esmu pāršķirstījusi jau entās reizes, bet tik un tā to izdaru vēlreiz. Es jūtu iekšēju… neko, ne depresiju, ne skumjas, es nejūtu neko. Vēl nedēļa un jauns gads, viss sākas no jauna. Laikam naivi domāt, ka no janvāra iešu uz sporta klubu un cītīgāk gatavošos eksāmeniem. Vēl nedēļa. Vēl tikai nepilna nedēļa. Ņemot vērā, ka es visu šo nedēļu tā pat laiskošos pa mājām, kādēļ es nevarētu šīs piecas dienas pavadīt darot tikai tās lietas, kuras man patīk, neskaitot šokolādes kūku un mājas filmas. Es varētu, sākot ar pirmdienu, darīt tikai tās lietas, kas liek man smaidīt, domāt tikai par to, kas iepriecina. Neko es nezaudēšu. Kas būtu, ja es sāktu savu jaunā gada solījumu pildīt pirms jaunā gada? Kas būtu, ja es sāktu smaidīt pirms salūta?
