13 C
Rīga
sestdien, augusts 8, 2020

par Viņu..

 

Kaut ko klusiņām, klusiņām – kā krīt sniegs, kaut ko viegliņām, viegliņām – kā tālu atmiņu. Tu man nodziedi, viss vienalga no kurienes, es tik tuvu Tev esmu, ka noteikti dzirdēšu. Tuvāk būt, tas vienalga nav iespējams, es tik tuvu Tev esmu, ka tāluma nemana, viss, kas pastāv starp mums – tikai savieno – tāda acuspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga, tad var klusiņām, klusiņām – kā krīt sniegs – Un tik viegliņām, viegliņām – kā tālu atmiņu Nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi… Divi gadi! Tieši divi gadi bez Viņa! Bez Viņa te – realitātē! Bet es zinu, ka Viņš ir tur – augšā.. mans stiprais un mīlošais sargeņģelis! Mans tētis.. Es šodien iededzu svecīti par Viņu.. Un pieminu.. Un atceros.. Un saprotu, ka te, kur es tagad esmu, tā, kas es esmu un tāda, kāda es esmu – manis nebūtu, es nebūtu tāda, ja nebūtu Viņa! Tieši Viņš bija tas, kurš mācīja man lasīt, rēķināt, kopā mēs labojām televizoru, lodējām vadiņus, kopā līmējām Ziemassvētku rotājumus istabai. Kopā mēs gājām sēņot un braucām uz jūru un es nevarēju saprast, kāpēc mēs ejam un ejam, bet jūra tētim ir tikai līdz ceļiem. Kopā mēs gājām uz kino un aptumšotajā vannasistabā taisījām fotogrāfijas. Kopā taisījām remontu un skrūvējām mēbeles.. Viņš man mācīja visu, visu – ko zināja pats un vēl vairāk. Kad skolā bija jāraksta sacerējumi, viņš vienmēr pasvieda man labākās idejas, spilgtākos citātus.. Kopā mēs braucām uz šaha un dambretes vietējām sacensībām un es vienmēr stāvēju līdzās Viņa galdiņam un centos izprast šo spēļu loģiku.. Viena no spilgtākajām bērnības ir atmiņām ir tā, kur es sēžu Viņam klēpī skaistā saulainā dienā mūsu viesistabā uz dīvāna, plašu atskaņotājā spēlē Raimonda Paula dziesmas un viņš mani šūpo… Man likās, ka es lidoju… 🙂 Tieši Viņa ietekmē es vēlāk izvēlējos savu profesiju, jo sākotnēji patiesībā gribēju mācīties pavisam pavisam ko citu, bet tagad – es priecājos, ka Viņš man toreiz uzrakstīja tik emocionālu vēstuli.. Pateicoties Viņam es savos 18 devos savā pirmajā tālākajā ārzemju ceļojumā.. Un arī tālāk – Viņš atbalstīja mani un ļāva man realizēt manus sapņus un idejas tā, kā es to redzēju (par spīti tiem, kas pretojās).. vienkārši esot man blakus.. Viņš ir ielicis daļiņu no sevis manī un arī savā mazmeitiņā… Es varētu turpināt ilgi par to, par ko es esmu pateicīga Viņam.. Bet acīs riešas asaras, jo ir 13. janvāris.. un ir divi gadi, kopš Viņa te nav.. Un es tā arī Viņam nepateicu, cik ļoti es Viņu mīlu un cik ļoti es Viņam esmu pateicīga par visu.. visu savu dzīvi!!! Un to, cik ļoti man Viņa pietrūkst… Nepieļaujiet manu kļūdu! Izdariet to šodien! Pasakiet saviem mīļajiem, cik ļoti jūs viņus mīlat… P.S. Un piebildei vēl – viena no Viņa mīļākajām dziesmām! Tik atbilstoša Viņam.. Viņa dzīvei.. http://bit.ly/155Jfp

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your name here
Please enter your comment!

Iepriekšējais rakstsDiivainaa nakts.
Nākamais rakstsSapņi jāīsteno!