Naktī no svētdienas uz pirmdienu pamodos ar nejaukām sajūtām. Ja, termometrs rādīja 38.7. Zinu, ka man piemīt viena traka īpašība, bet es nekad neesmu varējusi to ierobežot – tiklīdz jūtu, ka kļūst slikti /temperatūra un tamlīdzīgi kaut kas ar veselību/, tā es ņemu nevis vienu tableti, bet vairākas un tad sastresojusies, kā kaut kas tāds var notikt ar mani brīdī, kad man jādara tas un tas, un vēl tas!, gaidu, kad pāries temperatūra, piemēram. Šoreiz arī tablešu skaits nelīdzēja, tā neatkāpās. Spēka aiziet pie vietējā ārsta arī nebija. Pirmdien nomocījos, naktī zvanīju ātrajai palīdzībai. Aprunājāmies. Pagaidījām, vai temperatūra krītas. Tiku nomierināta. Tā nu visu darba nedēļu ar temperatūras kāpumiem-kritumiem un nespēku esmu pavadījusi mājās. Pirmās trīs dienas /otrdien vārīju sīpolzupu – salasījusies, ka 1kg sīpolu dabūjot iekšā otrā dienā jutīsies spirgta un vesela/, protams, nevienas normāli pozitīvas domas, ne acu iemetiena datorā, jo – acis tā sāpēja, ka negribējās tās atvērt. Gulēju un izdomājos visvisādos leņķos par to, ka esmu gultā pati pret savu gribu. Veselība izdara korekcijas. Organisms zina, kad tam vajag iziet kaut vai tādu atpūtas kursu, jo – citreiz mums vienkārši nav laika. Ceturtdien sāku atgūties un gribēt, ļoti-ļoti gribēt dzīvot un gribēt, lai viss būtu beidzies. Draudzene ieteica laiku izniekot saturīgi, ja jau jūtos labāk, un atkārtot angļu valodu /www.livemocha.com/. Nu tagad – atkārtoju angļu valodu, kontaktējos ar cilvēkiem no visas pasaules, kuri mācās valodas. Patiešām, saturīgi iesākts atveseļošanās process. Taču – joprojām nav skaidrs, kā īsti cilvēkam cīnīties pret gripu.
