Es bieži esmu domājusi par to, kā ir būt advokātam..ne jau tādā ziņā, ka es tāda gribētu būt..bet gan, kā viņi jūtas un ko domā brīdi, kad uzņemas aizstāvēt(atbrīvot)cilvēku, kaut skaidri apzinās, ka viņš ir vainīgs..labākajā gadījumā zagli..sliktākajā – slepkavu. Jo patiesība ir tāda, ka katram tiek nodrošināts atvokāts, kura mērķis ir pārliecināt, ka melns ir balts, ka viņa klients ir nevainīgs..Droši vien, ka daudziem tas neizdodas, bet ir gadījumi(ne mazums),kad labi advokāti prot pierādīt, ka zāle ir zila nevis zaļa..Varbūt viņi vispār nedomā..atslēdz emocijas un uztver to kā darbu..varbūt viņiem ir vienalga..varbūt viņi domā tikai par naudu..varbūt ir citi iemesli, man nesaprotami.. manas filozofiskās domas pacēla uz augšu kāds nejauši atrasts advokāta citāts: "Šodien visi mani apsveica, jo kā advokāts biju uzvarējis pirmajā nopietnajā lietā. Viss, par ko es šodien varēju padomāt bija tas, ka es tehniski palīdzēju slepkavam tikt atkal uz brīvām kājām"
