Netīšām uzdūros rakstiņam ar nosaukumu "Kāpēc bērnība 90-tajos bija TIK forša" un tas man lika domāt par to, kāpēc man bija lieliska bērnība… Mūsu paaudzei tač’ teju jau no dzimšanas nebija savs profils Draugiem.lv, pasaciņas vietā multfilma datorā vai īstas draudzības vietā draudzība kādā forumā un sociālajā portālā. Mēs skrējām ārā; ziemā cēlām sniega vīrus, bet vasarā spēlējām sunīšus līdz pagurumam vai braukājām ar skūteri vai riteni. Mēs nobrāzām ceļgalus un elkoņus, un nebaidījāmies par kādām mistiskām infekcijām. Dzimšanas dienās spēlējām "patiesību vai izaicinājumu" un paslēpes, nevis piedzērāmies un nopīpējāmies, un mēs tiešām dejojām, nevis kratījāmies pie dziesmas "Sexy bi**h". Skolā spēlējāmies ar fiškām un jo-jo, lecām ar lecamauklu. Varēja dot asins zvērastu, nebaidoties no AIDS. Mēs ticējām Lieldienu zaķim un svētki nebija tikai tad, ja dāvanā saņem daudz dārgas mantas. Pirmais skūpsts bija kaut kas īpašs un intīms, tas nebija tikai nosūkšanās kādā ballītē un pamīcīšanās uz dīvāna tikai tāpēc, ka visi tā dara, un Anniņa jau ir pārgulējusi ar puisi 14 gados. … Šo un daudzu citu iemeslu dēļ es TIEŠĀM priecājos, ka piedzimu 90ajos gados! 🙂
