Nakts slēpjas pilsētas mežģīnēs, bet mani gruni izšūpo mūzikas ritmus. Es esmu kaut kas līdzīgs naktij. Kad uzaust saule, paliek tikai aromāts. Taču kāds tramīgi sit pa manām sirds sieniņām, un es mazliet ieliecos ceļos. Aiz loga valda sasodīts aukstums, tāds pats kā tas,ko rada atstatums. Tieši tā es būtu teikusi pirms nedēļas, taču pasaule griežas tik ātri un viss mainās tik strauji. Es gribu mieru šobrīd, vēlos vērot no malas. Sēdēt pie bāra letes,dzerot kafiju, skatīties garām kaut kur, it kā acīs,bet tomēr garām. Tev taču arī kādreiz ir tā,ka Tu nezini,kā būtu jājūtas, vai ne? Dažbrīd man liekas,ka miers tepat vien ir, aiz durvīm. Stāv un gaida,kad es vēršu tās vaļā, paņemšu mieru savvā baltajā plaukstā un sildīšu no dzīves mestajiem šķēršļiem,zemestrīcēm un orkāniem. Bet nespēju piecelties,atvērt durvis. Varbūt patiesība ir tāda,ka man vēl vajag paturēt manus nepiesietos vējus un nelaist vaļā to spītīgo bērnu,kas dzīvo manī iekšā, dažreiz liekot par sevi manīt. Es nezinu, šobrīd visgrūtākais ir meklēt atbildes uz pašas uzdotajiem jautājumiem. Nu,reizēm tā notiek. Mēs mazliet nomaldāmies. Mirklis, kad ir tikai šokolādes konfektes, klusums pilns ar mūziku un nerimstoša vēlme smaidīt. Ir jau tā laime tepat.Es zinu.
